Citas

Nebēdāju piekususe,
Priecājosi nodarīj’s.

Piekūst manas kājas, rokas,
Mute mana nepiekus’.

Kājas, rokas darbu dara,
Mute darba nedarīj’.
(Otaņķi)

Pasarodi tu sauleite
Treis reizeitis dīneņā
Pušdīnāi, launagāi
Trešu reizi vokorā.

Saulis meita kolnā kōpe
Prīškauteņu pacālus.
Kur nūlaide prīškauteņu
Tur pībyra sudobreņš.

Tec, sauleite, tacādama
Zalta zorus zorōdama
Dūd munami myužeņami
Koč mozū pazareiti.

Tolka muna, lela tolka,
Kū jei lobu padarēja.

Tolka sīnu nūpļouvuse,
Vysu škiuni savaduse.

Tolka muna nadzīdouja,
Gryb ar madu mīlojama.

Jiemu sīka vouceļeiti,
Lācu bišu dourzeņā.

Lācu bišu dourzeņāi
Mīloj sovus taļceņīkus.

Tolka ēde, tolka dzēre,
Tolkys moute nūskumuse

Daudz apēde, daudz izdzēre,
Moz darbeņa padarēja.

Vysi muni talcinīki,
Kas munā(i) ustobā.

Cytam devu ēsti, dzerti,
Cytam jauku volūdeņu.
(Vydsmuiža, Preiļi)

Saule gāja spēlēties
Ar to jūŗas ūdentiņ’
Saule meta zīdautiņ
Jūŗa putu gabaliņ’
Saule savus kumelīns
Jūriņēi peldenāj’
Pate sēdēj kalniņē
Zelta groži rociņē.
Saulīt tavi kumeliņ
Viz kā putu gabaliņ.

Vakarīnis atdiedamis
Gaida mani gavilama, gavilama;

Lai balsīnis noskanēja
Pār deviņis novadīnis, novadīnis.

Tumsīnāja vakarāja,
Greznu dziesmu padziedāju, padziedāju.

Sav’ trejādi es dziedāju,
Sav’ trejādi gavilēju, gavilēju.
Ieraksts

Lokaties(i) mežu gali,
Lai balsīnis pāri skan(a)
Ailā, railā, railā, Ai rallallā!

Lai balsīnis pāri skana,
Lai dzird manis arājinis

Ja tas mani neredzēja
Lai balsā(i) klausijās(e)
(Miķelis Lūsēns, Nīcas pag.)
Ieraksts

Locīdama es dziedāju,
Locīdama gavilēju
Airā, rairā, rairā, Ai rallallā!

Locīdama māmulīna
Meitām pūru pielocīja

Miedzīna nāca, gulēt gribu,
Nelaiž mani māmulīna.
Sak’ māmina nelaizdama
Tev, meitīna, daudz vajaga
Tev vaig cimdu, tev vaig zeķu,
Tev vaig baltu villānīšu.

Dzied māsīna, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēšu
Es pret tevi gavilēšu
Skaņu balsi locīdama

Kas kait manim nedziedāt’i
Ar savām’i māsīnām’i
Viena bija teicējīna
Otra laba līdzētāja.
(Leitis, Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis)

To kumeļu, to es pirkšu,
Džim, džim, džim,
Kas ēd upes līcītī,
Džim, džim, džim.
Ak, to kumeļu, to es pirkšu,
Džimlairūdi ralalā, 
Kas ēd upes līcītī,
Hā, hā, hā.

To meitiņu, to es ņemšu,
Kam nav tēva, ne māmiņas.

Uz tā mana kumeliņa,
Ūdens, rasa nestāvēja.

No tās manas līgaviņas
Ļauna vārda nedzirdēju.

Sieviņ manim nosprāgusi,
Ķēvīt manim nomirusi.

Ķēvei liku zelta krustu,
Sievai vecu pavārnicu.

Ķēvīt maizes pelnītāja,
Sieviņ maizes tērētāja.
(Anna Brauna, Mālpils)
Ieraksts

Maza, maza es meitiņ,
Pievīl puisi kā ozol.
Nomizoju rācentiņ,
Dev par siera gabaliņ

Puiši mani mīļu tur,
Es tos puišus vēl mīļāk:
Vienu pāru arklā jūdzu,
Otru pāru ecēšās,
Trešo visu mīļāko
Mēslus vedu tīrumā.

Puiši mani lūkojās
Trīs deviņas vasariņs.

Es puisīti noraudziju
Vienā kāju āvumā.
Vienā kāju āvumā,
Vienā zirga jūgumā.

Pieci stundi kājas āv,
Sesto jūdza kumeliņ.

Smuks puisītis baltu mut’
Gul celiņa maliņā,
Cūkas bikses apēduš,
Pogas vien tik palikuš.

Tautudēlsi man vaicāj,
Vai māk vērpti, vai māk aust.
Es māk vērpti, es māk aust,
Es māk daili darināt.
Vai tautieti tu mācēj,
Cūkai sili pataisīt?
(Anna Brauna, Mālpils)
Ieraksts

Padzīdōju, paļustēju,
Ļaunys dīnys nairaudzēju.
Ļaunu dīnu pameidama
Zam sovom(i) kōjeņom.

Lai dzīdōju, cik dzīdōju,
Bet raudōt(i), naraudōju.
Ļauna dīna prīcovōs(i),
Ka redz mani raudojūt.
Raud, tu poša ļauna dīna
Es staigōju dzīdodama.

Lai pītryuka, ko pītryuka
Maņ dzīsmeņu napītryuka.
Maņ bej dzīsmu pīci pyuri,
Sešys mozys vōceleitis.
(Anspoki, Preiļu nov.)

Divi zili balodīši
Strautā dzēra gūģodami, gūģodam’

Div’ bāliņi karā jāja
Abi jāja domādami:

Vai būs jāti, vai nejāti,
Vai palikti Kurzemē?

Kurzemē(i) laba dzīve –
Sievas, meitas gultu taisa.
Kas taisīja zaldātam(i),
Zaldāts ceļa gājējiņ(i)s.

Zaldāts ceļa gājējiņ(i)s –
Kur pakrita, tur gulēja.

Sausas lapas, ceļa zāle –
Tā zaldāta guļas vieta

Uz akmeņa galvu lika,
Kājas mirka Daugavā.

Nevarēju visu mūžu
Kurzemēi nodzīvoti
Ķeizers raksta grāmatiņu
Pie Kurzemes muižniekiem
Raksta vien un rēķināja
Jaunus puišus karā dot
Kas veseli uzauguši
Kā sarkani āboliņi

Nu ar Dievu, tēvs un māte
Es jums maizes vairs nedošu
Lai jums deva tie dēliņi,
Kas palika Kurzemēi

Nu ar Dievu, Kurzem’s puiši,
Jūs vairs manis neredzēsit.
Man ir jāiet tas celiņis,
Ko augdamis nestaigāju.
Man jāmīlē tie ļautiņi,
Ko augdamis nemīlēju.

Nu ar Dievu, Kurzem’s meitas,
Jūs vairs manis neredzēsit.
Nu man’ gaida turku meitas
Uz tām turku robežāmi.
Nu man jāmīl turku meitas,
Jādien krievu ķeizaram.
(Dunalka)

Nu, draugi, glāzes pielejat,
Jo rīkles atkal žūst,
Šo saldo alu iedzeram,
Lai tas gar nierēm plūst,
Šo saldo alu iedzeram,
Lai tas gar nierēm plūst!

Un kad tas silda vēderu,
Un krūtis vieglas dārd,
Ar prātu pilda galviņu,
Ka visu saprast var,
Ar prātu pilda galviņu,
Ka visu saprast var.

Lai dzīvo katrs latvietis,
Kas alus malku dzer,
Un pēc, kad mūžu nobeigs tas,
Lai smiltis virsū ber,
Un pēc, kad mūžu nobeigs tas,
Lai smiltis virsū ber!

Lai dzīvo latvju zeltenes,
Kas miežus kūļos sien,
Un brūveri lai treknojās,
Kas alu brūvē vien,
Un brūveri lai treknojās,
Kas alu brūvē vien!

Tumša nakts, zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņ.
Nu, Ūsiņ, tava vaļa
Nu tavāi rociņā.

Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi.
Es tecēju vārtus vērt,
Man atdeva devīto.

Ej Ūsiņ, labajs vīrs,
Jāj ar mani pieguļā,
Tu kumeļu ganītājs,
Es guntiņas kūrējiņš.

Reitā agri saule lēce,
Soltu rosu nūtraukdam’.
Agri guoja Laimis muote
Ļaudim laimi vālādam’.

Vīnam lyka montu, slavi,
Ūtram gudru padūmeņ’.
Kū, Laimeņa, maņ tu liksi
Sovā gudrā padūmā?

Laima gryuši nūsapyute,
Snīdzēs pyura dybynā.
Izvalk skaņu zalta kūkli,
Izvalk dzīšmu komuleņ’.

Še, bierneņ, tev zalta kūkle,
Še tev dzīšmu komuleņš.
Kūkle skanēs reitā agri,
Dzīsme vālu vokorā.

Kur gaismeņa zyla ause
Kur sauleite lēce
Myus mōseņa skaista auga
I tauteņas brauce.

Cīma suņi rēje
Tauteņis brauce
Zvoni vīni sasknēje
Muna tāva pogolmā.

Siermi zyrgi sagrūžōti
Sudabreņa īmavim
Kamaneņas izraksteitas
Speid ar zalta zīdeņim.

Tautu dālsi kai kundzeņis
Skrullātimi mateņim
Skrullātimi mateņimi
Mozim spūžim zōbokim.

Viere durvis spēre sūli
Lobu dīnu deve
Voi atdūsi sov mōseņu
Mes tī precinīki.

Vīna poša myus mōseņa
Itei vieļ par jaunu
Jei veļ dzievōs pīci godi
Sova tāva sātā.

Zeida kurpes vieļ našyutys
Vyllainetis naraksteits
Smolkas mirtes veļ nasātys
Deļ vaiņaga mozō.

Gona brōļeit tovu runu
Tei nav gona tīsa
Koč es jauna bet gotova
Īt ar tautom leidza.

Zeida kurpis jau sašiutys
Vyllaineitis izraksteis
Smolkys mirtes jau sasātys
Deļ vaiņaga mozō.

Lustīte mana, laimīte mana
Tu man visur līdzi nāc.

Bēdiņas manas, nelaimītes
Paliek ceļa maliņā.

Karā iešu nepalikšu,
Mājās nākšu atpakaļ.

Mājās nākšu atpakaļ
Savā kunga novadā.

Savā kunga novadā,
Savā tēva sētiņā.

Kas bij’ laba mātes meita
Tā bij’ mani gaidījusi.

Tā bij’ mani gaidījusi,
Man cimdiņus adījusi.

Man cimdiņus adījusi,
Man krekliņu šūdinājse.

Divējādi saule teka, tek kalnā(i), tek lejāi,
trā ri-di rā, tek kalnāi, tek lejā.
Divējāds man mūžiņ(i)s ar to vienu dvēselīti.

Aiziet Saule vakarā(i), zelta zarus zarodama,
Kaut manam(i) mūžiņam(i) jel pusīte tā zarotu.

Ozols auga Daugavā, ledainām(i) lapiņām,
Tur Saulīte miglu meta, vai bij’ ziema, vai vasara.

Trīs rītiņi Saule lēca aiz zaļā(i) ozoliņa,
Paliek veci jauni puiši, tā kociņa nedabūja.

Es atradu to kociņu svētu rītu ganīdama.
(Nereta)

Saule īt uz rītēšonu,
Dorbi jau uz pabeigšonu.
Džim-lai džim-lai džim-lai rūd, džim-lai rūdi ral-la-lā!

Apovu es boltas kõjas,
Aizsteidžūs da mīlõs mõjas.

Pi lūdzeņa pīklauvēju,
Atbildeites nadabõju.

Sõce mani dusmes jimt,
Es ar kõju lūgā spert.

Nu tõs lelõs reibēšonas
Celēs vecs nu gulēšonas.

Sõce suņi grozni rīt,
Vecs ar veci õrā skrīt.

Prūjom skrēju, naatsavēru,
Grovī krytu, apsavēļu.

Pats pi sevis nūdūmõju,
Tik jau nikam napas’ceju.

Kam tūs vacūs Dīvs radeja,
Ka jī nikam naderēja.

Jī tik jaunim dzelu maisa,
Un pa naktim škõdi taisa,

Jaunim dzert un uzdzīdõt,
Vacim – pakšus grabynõt.
(Varakļāni)

Šī Valmier’ skaista pilsēta,
Kur zaldāts dienēja.
Tam jāiet bij’ uz karalauk,
Kur lielgabali dun.

Un kad viņš gāj’ uz šaušanu,
Tad mīļā gauži raud.
Neraudi mana mīļākā,
Man palikšan’ nav šeit.

Kad viņš šos vārdus runāja
Te nāca viena lod’.
Viņš pakrita un žēli sauc,
Man palikšan’ nav šeit.

Nāc, mīļais biedri, paklausi,
Šo manu lūgšanu.
Noraksti manai mīļākai,
Ka sašauts esmu es.

Bet biedris atbild skumīgi,
Man nav ne tint’ ne spalv’.
Iemērcē manās asinīs,
Lai mīļā tās vēl redz.

Nāc mīļais biedri paklausi,
Šo manu lūgšanu.
Noraksti maniem vecākiem,
Un sak’ tiem ardievas.

Es esmu grūti ievaiņots,
Un tālāk nespēj iet.
Dievs, sargi visus latviešus,
Kas sargā tēviju.

Zirgi zviedza, aijā jodi brauca
Tek upīte dzirkstēdam
Ai-rai rī-di ai-rai rī-ri-di ra-llā
Es stāvēju maliņā
Ar aso zobentiņ

Es sacirtu jodu māti
Deviņiemi gabaliemi
Man apskrēja brūni svārki
Ar tām jodu asinīm

Es tev lūdzu, mīļā Laima
Kur es viņus izmazgāš
Meklē tādu ezeriņu
Deviņāmi iztekām

Es tev lūdzu mīļā Laima
Kur es viņus izkaltēš
Meklē tādu ozoliņu
Deviņiemi žuburiem

Es tev lūdzu, mīļā Laima
Kur es viņus sarullēšu
Meklē tāda ruļļa koka
Kam deviņi vilcējiņ

Es tev lūdzu, mīļā Laima
Kur es viņus noglabāš
Meklē tāda škirsta galda
Kam deviņas atslēdziņs

Es tev lūdzu, mīļā Laima
Kur es viņus novalkāš
Ej bāliņi kariņāi
Tur tu viņus novalkās.

Saimniekpapus brauc uz Rīgu
Skolot savu meiču Līnu
Un pa ceļam kādā krogā
Nopērk viņai mandolīnu
Džimlai rūdi rallalā x4

Kur tie ceļmalā redz krogu
Tur iet taisīt ceļa ogu
Ratos paliek meita Līna
Un tai rokās mandolīna

Tā nu ratos brauc tie abi
Meita spēlē, tēvs dzer šņabi
Meita spēlē, tēvs dzer šņabi
Un tik uzsauc bērīt, rauj!

Rīgā pansijā iet jauki
Paliek Līnai sveši lauki
Dejo polku un mazurku
Gan ar Jēci, gan ar Jurku

Daugavā no stāva krasta
Ielec meiča kā no masta
Tā jau mūsu pašu Līna
Un tai rokās mandolīna

Kas tad meičai noslīkt ļāva
Puisis to sev rokās skāva
Kļūst par sievu mūsu Līna
Un tai rokās mandolīna

Rudens nāk ar saviem priekiem –
Aukstiem vējiem un ar lietiem.
Salna kokiem lapas brauca,
Izkapts vārpas rauj no lauka.

Pelēks zvirbuls lien, kur dūmi,
Meklē sevim siltu rūmi.
Puisēns meklē sevim brūti,
Kurai vaiņags nestāv grūti.

Mācītāš tos salaulāja,
Gredzentiņus samainīja.
Ērģelnieks, kas ērģels spēlē,
Augstas laimes tiem novēlē.

Priecājaties, nū radiņi,
Nu ir jauna radiniece –
Dēlam jauna līgaviņa,
Mātei jauna vedekliņa.

Ieraksts

Rikšiem bērīt es palaidu
Pa zaļāmi brukstalām

Pa zaļāmi brukstalām
Piebagātas mates meitas

Es atradu mātes meitu
Ar māmiņu rājamies

Rikšiem bērīt es palaidu
Pie nabaga sērdienītes

Sērdienīte pūru taisa
Naktis miega negulēj

Labāk ņemšu sērdienīti
Ne bagātu mātes meitu

Bērīts manis kumeliņš
Staigna purva bridējiņš

Tev būs izbrist purvu purvs’
Pārvest manim ļaudaviņ’

Līgo mana līgaviņ’
Šorudeni kājiņām

Tad uz citu rudentiņ’
Tevi stalti vizināš’

No krodziņa uz krodziņ’
Ik svētdienas baznīcā

Uz krodziņu līdzens ceļš
Uz baznīcu grumbuļains

Sijā auzas, tautu meita,
Dod manami kumeļam.
Nesijāšu, ne es došu,
Netīk manam prātiņam.
Tam sijāšu, tam es došu,
Kas tīk manam prātiņam.
Tautiets jūdza, bāliņš jūdza,
Abi lūdza kamanās.
Abiem diviem sirmi zirgi,
Izrakstītas kamanas.
Stundu stāvu domādama,
Kam lai sēžu kamanās;
Vai lai sēžu pie tautieša,
Vai pie sava bāleliņ`.
Labāk iešu pie tautieša,
Ne pie sava bāleliņ`.
Tautiet`s vedīs visu mūžu,
Bāliņš mazu gabaliņ`.

Smuks puisītis, zils zirdziņš’
Iekāpj meitiņ vizināt.

Ne gabalu nepabrauc,
Vaicāj’ zeltu sudrabiņ.

Kur ņemš’ zeltu, kur sudrab?
Nav man tēvs i māmuliņ.

Mēness manis tēvs i bij,
Saule mana māmuliņ.

Man saulīte pūru lik’,
Mēnestiņis godā ceļ.

Zvaigznes manas māsas bij’,
Tās ar mani līdzi brauc.

Auseklītis, mans bāliņš,
Tas uz zirga līdzi jāj.
(pierakstīts pēc atmiņas)

Aiz augstiem kalniem, aiz zaļām birzīm,
Tur viens smuks puika gauži raud.
Ko raudi, puika, kas kaiš tev, puika,
Vai tev nav sava tēv’ un māt’s?
Kas man no tēva, kas man no mātes,
kad man nav sava īsta draug’?
Putniņš, kas mežā, tam ir savs draudziņš,
Bet man nav sava īsta draug’.

Aiz augstiem kalniem, aiz zaļām birzīm,
Tur viens smuks puika gauži raud.
Ko raudi, puika, kas kaiš tev, puika,
Vai tev nav sava brāļ’ un mās’s?
Kas man no brāļa, kas man no māsas,
kad man nav sava īsta draug’?
Putniņš, kas mežā, tam ir savs draudziņš,
Bet man nav sava īsta draug’.

Aiz augstiem kalniem, aiz zaļām birzīm,
Tur viens smuks puika gauži raud.
Ko raudi, puika, kas kaiš tev, puika,
Vai tev nav sava īstā brūt’?
Nu esu priecīgs, nu esu laimīgs,
Nu man ir sava īstā brūt’.

Tumsīnāja vakarāja
Greznu dziesmu padziedāju.

Lai dzirdēja ciema puiši,
Kam nebija līgavīnas.

Loki balsu, tautu meita,
Kalnīnāja stāvēdama!

Mans brālītis lējīnāja
Seglo savu kumelīnu.

—————————-

Ai, jel manu skaņu balsu,
Kā no viena alva lietu!

Kad es gāju pieguļāja,
Man taurītes nevaj’dzēja.

Saucu vienu saukumīnu,
Maksā taures pūtumīnu.

—————————-

Nākat,puiši, nelepojat,
Kad es saucu vakarāja!

Tautas veda mūs’ māsīnu,
Putna bērnu dēvēdamas.

Nenākata, ciema puiši,
Kad es teicu šovakara!

Šovakara mūs’ puišeļi
Priekš jums vija pātadzīnu.

Kas kaitēja nedzīvoti
Diža meža maliņāi.

Pieci brieži man arami,
Sešas stirnas ecējamas.

Ar vilciņu vagu dzinu,
Lapsa vagas metējiņa.

Zaķīts kūla kankālīšus
Ar pakaļas kājiņāmi.

Vārna tāda puspelēka,
Tā bij’ mana moderīte.

Cielaviņa baltu kaklu
Tā bij’ galda klājējiņa.

Žagatiņa garu asti
Tā bij ziņas devējiņa.

Cīrulītis, zirgu puisis,
Ar pelēku paltraciņu.

(Auce)

Ieraksts

Es aizbrauc uz tālem laukem
Spekulēt ar cūke taukem.
Es aizbrauc pa tādem celem,
Kur bij buble līdz pat mēlei.
Es piebrauc pie tāde kroge,
Kam nebij neviene loge.
Iekšā sēdēja tāde kunge,
Kam bij’ vēdere kā bunge.
Es aizgāj pie savem ratem,
Kāds man tumsē rau aiz matem.
Es pa ficke uzrau špicke,
Ieraug save dēle Icke.
Icke spēlē balalaike
Un pa laikem nolaiž tvaike.
Šitai dziesmiņai nav gala,
Vārna sēž uz ozolzare.
Vārna sēž uz ozolzare
un ar knābe knābāj nabe!

Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa,
Deveinom’i aileitem;
Muni bruoli klieti taisa
Deveinim’i orūdim.
Taisot bruoli, kū taisoti,
Iztaisot maņ ustabeņ’,
Iztaisot maņ ustabeni
Ar trejaidom’ durovom.
Pa vīnom’i saule lēce,
Pa ūtrom’i nūrītiej’,
Pa trešom’i as izguoju
Ar tū miršu vauņuceni.
Vedit mani, kur vazdami,
Pa sileņu navedit.
Munys kuojys smiļktis grauze,
Skujys byra vaiņukā.
Vedit mani, kur vazdami,
Par upeiti navedit.
Ni as muoku puori airiet,
Ni ar puori puorsamaut.
Vedit mani, kur vazdami,
Par tiļteņu navedit.
Grabēs munys tukšais pyurys,
Par tiļteņu puorvadūt.
Dīnom, naktim raudoidama,
Stuovu upes maleņā,
Stuovu upes maleņā,
Verūs puori upeitei.
Munys acs nu pīris sleid,
Verūtīs tī tuoļumā:
Kur palyka bruoleleni,
Kur palyka muomuleņa.
Kū tu verīs, kū tu gaidi,
Muna jaunuo ļaudaveņa?
Voi tev tryukst te suoļa, maizes?
Voi as meili narunuoju?
Maņ natryukst te suoļa, maizes;
Tu tai meili nadzeivoji.
Tu tai meili nadzeivoji,
Meilu vuordu narunoji.
Īš i īšu atpakal
Pi tim sovim bruolelenim;
Pi tim sovim bruolelenim,
Pī tuos boltuos muomuleņas.
Škeirīs, škeirīs tu, tautīt,
Lauž laulobu gredzinteņu.
Lauž laulobu gredzinteņu,
Met upeites dybynā.
Lai tys guļ ņiu upes dzeļmēs,
Na tovā rūceņā.
Tod as byušu otkon breiva,
Tod staiguošu dzīdoidama.
Ieraksts

Zynu, zynu tāva sātu,
Navajaga ruodeituoja.
Tur bej muna tāva sāta,
Kur aug kupli ūzuleni.
Tur es tāvam gonūs guoju,
Tur es pynu vaiņuceni.
Tur es pynu vaiņuceni,
Tur es grīzu stabulīti.
Ilgi māmeņa dzeivova,
Kaut jel ilguok dzeivuojuse.
Kur īdama naīdama,
Padūmeņa papraseju.
(Viļaka)

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur aug mana līgaviņa;
Aiz kalniņa lejiņāi
Zaļa glāžu muižiņā.
Aunu, aunu vieglas kājas
Eju mīļās aplūkot.
Vēl nav pulkstenis divpadsmit
Jau es glāžu muižiņāi;
Jau es glāžu muižiņāi
Savas mīļas kambarē.
Mana mīļā sēd pie galda
Raksta mazu vēstulīti;
Visapkārti mīļus vārdus
Vidū lika sav’ sirsniņu.
To vēl labi nezināju
Ko ielika pavārdē;
Vaj ar mani pierakstīja,
Vaj ar cita tēva dēlu.

Visu dienu Jumi ņēmu
Pa garo(i) tīrumiņ’.
Nu sadzinu, nu saņēmu
Tīrumiņa maliņā.
Saņēmuši, sapļāvuši
Nesam Jumi apcirknē.
Kur, Jumīti, tu gulēji
Tādu garu vasariņ’?
Tīrumiņa galiņā,
Zem pelēka akmentiņ’.

Vysu dīnu Jumi dzynu
Pa lelū teirumeņ’.
Nu sadzynu, nu dadzynu
Teirumeņa galeņā.
Ai, Jumeiti, okulteni
Tu leigovi dryveņā.
Leigoj munā klieteņā
Da cytai vosorai.
Jumeits stuova dryveņā
Vuorpu puškeits rūceņā.
Vuorpu puškeits rūceņā,
Vaiņudzenis galveņā.

Visu dienu bites dzinu
Gar garo(i) sila malu.
Tur sadzinu, tur panācu,
Mūs kundziņa dārziņā.
Ņem, kundziņi, tās bitītes,
Dod man vienu zeltenīti.
Ej, puisīti, kambarē(i),
Ņem no pulka, kura tīk.
To es ņemšu, tā man tika
Dzelteniem(i) matiņiem.
Dzelteniem(i) matiņiem,
Sarkaniem(i) vaidziņiem.
Nē, puisīti, to nedošu,
Tā mani visu jaunākā.
Tā man visu jaunākā,
Par visām daiļākā.
Tai vajaga sešu zirgu,
Trīs puisīšu ormanīš’.
Trīs puisīšu ormanīš’,
Niedras kātu pātadziņ.

Visi ciema kukainīši gaida mani nomirstot.
Negaidati, kukainīši, es nemiršu šai zemē.
Es nemiršu šai zemēi, es nomiršu Vāczemē.
Es nomiršu Vāczemēi, baltā rožu dārziņā.
Vedīs mani sirmi zirgi, skanēs zelta iemauktiņ’.
Apraks mani lieli kungi sidrabiņa šķipelēm.
(Valmiera)

Vīna poša vīšņa guoja,
Puor ezeru leiguodama.
Tei nabeja vīna vīšņa,
Tei bej Laimys muomuleņa.
Lobvakar, buorineite,
Dzieržu tevi sadarātu.
Nava tīsa, Laimys muote,
Nav vēļ vysa gatavaiņ.
Aj ar Dīvu, buorineite,
Dūšu vysu gatavaiņu.
Dūšu symtu gūvu, vušku,
Divi simti vilnaineišu.
Dūšu seši siermi zyrgi,
Myužam lobu oruojeņu.

Vai es kunga riju kūlu,
Vai strādāju druviņā,
Sēdžu savu augumiņu
Ar balto villainīt.
Lai tā mana dvēselīte
Villainītes baltumā.

Uz akmeņa malku cirtu,
Strautā kūru uguntiņ’.
Tullai rullai, tullai rullai,
Strautā kūru uguntiņ’.
Trādi ritam, kas kaiš citam, ka mēs mīļi dzīvojam.
Lai sildās tie ļautiņi,
Kas man labu nevēlēj’.
Labu, labu tiem vēlēšu,
Kas man laba nevēlēj’.
Apkārt kalnu, apkārt kalnu,
Kam nav kaltis kumeliņš.
Man bij’ kaltis kumeliņš,
Es par kalnu nebēdāj’.
Man saspēra ledus kalnu
Devinos gabalos.
Lai izsprāga skauģiem acis
Ar tiem ledus gabaliem.
Sēd blakām sirdspuķīte,
Lai sirsniņa tev nesāp.
Lai stāv pretī tie ļautiņi,
Kas man tevis nevēlēj.

Uz akmiņa malku cirtu,
Strautā kūru uguntiņu.
Lai sildās tie ļautiņi,
Kas man laba nevēlēja.
Nevēlēja tīras maizes,
Stallī bēra kumeliņa.
Dievs man deva tīru maizi,
Stallī bēru kumeliņ’.
(Saldus)

Upe saka tecēdama:
Es bagāta mātes meit’.
Ja tu biji tik bagāta,
Kam tecēji jūriņā?
Kā jūrāi netecēšu,
Jūra manis tēvs māmiņ’.

Jūriņai simtu duru,
Divi simti stenderīts.
Ik pie katras stenderītes
Pa buntami atslēdziņ.
Atbrauc viena zveju laiva,
Atslēdz visas atslēdziņs.

Jūrā gāju naudu sēti,
Saujā nesu dvēselīt’.
Dārga bija jūras nauda,
Dārga mana dvēselīt’.
Visa balta jūras nauda
Nevērts manas dvēselīts.

Tymseņš guoja, tymseņš guoja,
Es par tymsa nabāduoju.
Bej’ munam(i) kumeļam
Zvaigžņu dečis mugorā.
Tys derēja tymsā juoti,
Līdz uzlēce mienesteņš.
Bej mun pašam ļaudaveņa
Zvaigžņu deču audiejeņa.

Tumšis bija gaišs palika
Vai uzlēca mēnestiņis?
Vai tie mani bāleliņi
Krievu pili dedzināj’?
Krievu pili dedzināj’,
Krievu naudas gribēdam.
Tie negriba krievu naudas,
Tie grib savu tēvu zemi.
Tie grib savu tēvu zemi,
Tēvu bērus kumeliņus.
Tēvu bērus kumeliņus,
Mātes govis raibaliņš.
Mātes govis raibaliņas,
Māsu baltas villainītes.

Tumsa, tumsa, kas par tumsu,
Es par tumsu nebēdāju.
Tumsiņāi, vakarā
Pārved sevim līgviņ’.
Pie vārtiem pastāvēj’,
Lai iznesa uguntiņu.
Lai nes guni, kam vajag,
Man uguņa nevajag.
Bij’ manami kumeļam
Zvaigžņu deķis mugurāi.
Bij’ man paša ļaudaviņ’
Zvaigžņu deķu audējiņ’.
Lec, saulīte, rītā agri
Nedod meitas ausekļam.
Nedod meitas ausekļam
Meitām dārgas dāvaniņas.
Ieraksts

Tumsā mani tautas veda
Tumšus jūdza kumeliņus,
Lai celiņa neredzēja
Pie saviem bāliņiem.

Tumši, tumši tie siliņi,
Tumši dienu, tumši nakti.
Kā nebija tumšiem būt,
Nav neviena ozoliņa.

Nav neviena ozoliņa
Robainām(i) lapiņām.

Sveši, sveši tie ļautiņi,
Sveši tuvu, sveši tālu
Kā nebija svešiem būt,
Nav neviena bāleliņa.

Nav neviena bāleliņa
Dzelteniem matiņiem.

Trīs putniņi skaisti dzieda
Sīkā lazdu krūmiņā.
Trīs meitiņas sēd pie loga,
Raibus rakstus rakstīdamas.
Divas raksta smalkus rakstus,
Trešā zīda nēzdodziņu.
Visapkārti mīļus vārdus,
Vidū lika sav sirsniņ(u).
Skrej, putniņi, uz to zemi,
Kur aug manis arājiņ(i)s.
Aiznes tam mīļus vārdus
Jele spārna galiņā.
(Baldone)

Trīs daiļas māsas sēž rožu dārzā,
Ņem, brālīt, vienu, es ņemšu otru.
Tā trešā maza, lai paliek mātei.
Lai paliek mātei, lai dara pūru.
Lai dara pūru, lai gaida godus.
To teicu mātei, vai dosi meitu?
Ne tev ir naudas, ne branga zirga.
Ar dievu paliec, ne tev vien meitas.
Vēl dažai mātei, aug daiļas meitas.

Treis vosorys saturieju
Stalī bāru kumeleņ’.
Caturtā vosorā
Lyku sadlus mugorā.
Lyku sadlus mugorā,
Bieru rīkstus kārmanā.
Bieru rīkstus kārmanā,
Braucu meitu sietiņā.
Vīnu sauju meitom devu,
Ūtru meitu māmeņai,
Trešū sauju izkaisieju,
Pa pogolmu staiguodams.
Cikom meitas rīkstus losa
Jau sauleite nūrūtiej.
Tais māmeņa meikstu gultu
Tymsajā kakteņā,
Lai es varu šū naksneņu
Ar meiluokū puorgulieti.
Ar meiluokū puorguliet,
Meilus vuordus parunuot.
Nav vēļ vysi izrunuoti,
Jau māmeņa stuovus ceļ.
Celīs, meiteņ, kuo tu guli,
Jau sauleite gobolā.
Vaicoj muote pīcaldama,
Kuoda muna nūskumšan.
Nu tuos rīkstu lasiešonas
Vysu myužu tauteņuos.
Še, lazdeņa, tovi rīksti
Ar vysīm kūdūlim.
Es atdūšu tovu dālu
Ar vysīm lobumim.

Treis putneņi skaisti dzīda
Smolkā lozdu kryumeņā.
Treis muosenis dreiži roksta
Pi lūdzeņa sādādams.
Vīna beja muna muosa,
Ūtra bruoļa ļaudaveņa,
Jau tei trešuo eistyn sveša,
Tei maņ kryta pruoteņā.
As jai devu sovu rūku,
Sovu zalta gredzenteņ’.
As jai pierku bryunus svuorkus
Līdz zemei šyudynuots.
(Cibla, Ciblas dancis)

Treis muosenis mežā guoja
Malnajuos ūdzeņuos.
Divys ūgu pīlaseja,
Trešā mežā nūblūdej.
Tī atroda zaļu jiuru,
Zalis jiurys zvejnīceņus.
Dīvs paleidza, zvejnīceni,
Kū jius šeitā zvejūjat?
Paļdis, cīma zaltaineita,
Nuoci poša paleigā.
Voi tu beji lelu rodu,
Voi boguotu bruoļu muos?
Ni es beju lelu rodu,
Ni boguotu bruoļu muos.
Mieness tāvs maņ gūdu deva,
Saule muote pyuru lyka.

Treis muosenis mežā guoja
Malnajuos meļneicuos.
Divys ūgu pīlaseja,
Trešuo mežā nūblūdej.
Taku, taku pa celeņu
Satīk jaunu zvejnīceņ’.
Labrīt, cīma zaltaineite,
Byusi muna leigaveņ?
Kai es varu tova byut(i),
Ka man mozs augumeņš.
Kas nu daiļa augumeņa,
Ka nav loba tikumeņ’?

Tys viejeņš pyuta,
Puisāns doncuoja.
Tei jauna meiteņa
Gauži rauduoja.
Naraudi, meiteņ,
Napyut(i) gryuši.
Jau atīt, jau atīt,
Tov meiluo muote.
Kas maņ nu muotis,
Kas maņ nu juos,
Ka maņ nav sova
Meila draudzeņa?
Naraudi, meiteņ,
Napyut(i) gryuši,
Jau atīt, jau atīt,
Tov meilais tāvs.
Kas maņ nu tāva,
Kas maņ nu juo,
Ka maņ nav sova
Meila draudzeņa?
Naraudi, meiteņ,
Napyut(i) gryuši,
Jau atīt, jau atīt,
Tov meiluo muosa.
Kas maņ nu muosys,
Kas maņ nu juos,
Ka maņ nav sova
Meila draudzeņa?
Naraudi, meiteņ,
Napyut(i) gryuši,
Jau atīt, jau atīt,
Tov meilais bruoļs.
Kas maņ nu bruoļa,
Kas maņ nu juo,
Ka maņ nav sova
Meila draudzeņa?
Mežā ir putneņš,
Tam ir sovs draudzeņš,
Es vīna pate,
Kū lai es doru?
Naraudi, meiteņ,
Napyut(i) gryuši,
Jau atīt, jau atīt,
Tov meilais draudzeņš.
Vairs narauduošu,
Vairs napyuteišu,
Niu maņ ir, niu maņ ir
Sovs meilais draudzeņš.

Te man tika, te dziedāju
Šai kalniņa galiņā.
Lai vējiņis balsu nesa
Tautu dēla sētiņā.

Dziedi, dziedi, tautu meita,
Dziedi, balsu locīdama.
Man deviņi bāleliņi,
Kas uz tevi klausījās.

Ik vakaru dziedāt gāju
Avotiņa lejiņā.
Izdziedāju savu pūru,
Savu zelta gredzentiņu.

Šorīt agri saule lēca
Sarkanāi kociņāji;
Jauni puiši veci tapa
To kociņu meklēdami.
Es uzgāju to kociņu
Svētu rītu ganīdama;
Zelta zari, vaŗa saknes
Sidrabiņa lapiņām.
Strazdiņš dzied galiņā
Lakstīgala pazarē.

Šā notika, tā notika
Lielam krogus dzērājam:
Zirgs aizskrēja meža ceļu.
Zars norāva cepurīt’.
Iet pa ceļu raudādami,
Kumeliņu meklēdami.
Satiek ciema zeltenīti:
Redzēj’ manu kumeliņ’?
Es, puisīti, nepazinu,
Kāds ar bija tavs kumeļš?
Tēva lauka ganībās
Pie vien liela ozoliņa.
Tur tas zviedza, tur tas kliedza,
Visi ļaudis brīnījās.
Zīda deķi nopušķotis,
Zelta sedli mugurā(i).
Zelta sedli mugurā(i),
Apzeltīti iemauktiņi.
(Limbaži)

Strauja, strauja upe tecēj’
Gar brālīša namdurvīm.
Noliecos, nodzēros
Straujas upes ūdentiņu.
Atskrien zaļa līdaciņa,
Norauj manu vainadziņu.
Ņem, brālīti, oša laivu,
Dzenies manu vainadziņu!
Oša laiva strauji teka,
Tā nogrima dibenā.
Ņem, bŗālīti, liepu laivu,
Dzenies manu vainadziņu!
Liepu laiva viegli teka,
Tā noķēra vainadziņu.
Kur, brālīti, sadzenāji
Manu spangu vainadziņu?
Viņpus jūras leišmalē,
Leišu puiša klētītē.
Sol brālīti vienu simtu,
Vairo manu vainadziņ’.
Sasolīju vienu simtu,
Ne galviņu napagrieza.
Sol, brālīti, otru simtu,
Vairo manu vainadziņ’.
Sasolīju otru simtu,
Tad galviņu pakratīja.
Sol, brālīti, trešo simtu,
Vairo manu vainadziņu’.
Sasolīju trešo simtu,
Tad vārsiņu izsacīja.
Lai nāk pati valkātāja,
Man cimdiņu adītāja.
Man cimdiņu adītāja,
Man vietiņas taisītāja.
Man vietiņas taisītāja,
Man blakām(i) gulētāja.

Snieg sniedziņis, putināja,
Laukā manis kumeliņš.
Griezies, manu kumeliņ,
Jel vītola ēniņā.

Atskrien manis kumeliņis,
Sniega pītes mētādamis.
Ņem, māsiņa, baltu sagšu,
Apsedz manu kumeliņu.

Kumeliņa galvu glaudu
Ar abām(i) rociņām,
Lai iznesa augumiņa
Caur deviņi zobentiņ(i).

Skaņu balseņu palaidu
Skaņa meža maleņā(i).
Lai jis guoja skaneidamys
Pa vysim(i) zarenim.
Skaņ balseni reitā agri,
Vairuok skaniej vokorā.
Dīnys vydā saskanieja
Kai biteite uobulā.
Iz kalneņa stuovādama,
Lejā laidu gredzenteņ’.
Kas paceļs(i) gredzenteņu,
Tys byus muns(i) oruojeņš.
(Rekova)

Saulīt vēlu vakarā
Sēžas zelta laiviņā.
Rītā agri uzlekdama,
Atstāj laivu līgojot.
Kam, saulīte, vēlu lēci,
Kur tik ilgi kavējies?
Aiz viņiem kalniņiem,
Bāra bērnus sildīdama.

Saulīt vēlu noiedama
Pušķo koku galotnīts.
Liepai kāra zelta kroni,
Ozolami sudrabiņa.
Tam rudami alksnītim
Ruda vara vainadziņ’.
Vismaziem krūmiņiem
Katram zelta gredzentiņš.

Saule savu pūru veda,
Sila malas pušķodama.
Liepai kāra zelta jostu,
Ozolami sudrabiņa;
Bērziņami raibi cimdi;
Ošam balti pirkstainīši;
Kļaviņam(i) zīdautiņ(i)s
Rakstītām(i) maliņām(i);
Sīkajam(i) kārkliņam(i)
Zaļa vara pakariņi.

Saule rāja mēnestiņu,
Kam tas gaiši nespīdēja.
Mēnestiņš atbildēja,
Tev dieniņa, man naksniņa.
Tev dieniņa ar ļaudīm,
Man naksniņa ar zvaigznēm.
Mēnestiņš zvaigznes skaita,
Vai ir visas vakarā
Visas bija vakarā,
Auseklīša vien nebija.
Auseklītis aiztecēja,
Saules meitas lūkoties.
Lec, saulīte, rītā agri,
Nedod meitas Ausekļam,
Nedod meitas Ausekļam,
Meitām dārgas dāvaniņas.

Saules meitas sagšas raksta
Ledus kalna galiņā.

Kas gribēja klātu tikti,
Lai kaldina kumeliņu.

Apkārt kalnu, garām kalnu,
Kam nav kalta kumeliņa.

Kalējiņi, bāleliņi,
Apkal manu kumeliņu.

Man bij’ kaltis kumeliņis,
Es par kalnu nebēdāju.

Saskaldīju ledus kalnu
Deviņos gabalos.

Tad novedu Saules meitu
Ar visām villainēm.

Saulīt, mana krustamāte,
Aiz upītes roku deva.
Abas rokas pilni pirksti
Zelta grieztu gredzentiņu.

Saule sēja sudrabiņu
Pa lielo tīrumiņu.
Kam saulīte sīku sēji?
Nevarēju salasīt.

Noiet saule vakarā,
Sijādama vētīdama.
Tīru zeltu sijādama,
Sudrabiņu vētīdama.

Saulīt, mana krustamāte,
Pār Daugavu pārtecēja.
Ne tai mirka zelta kurpes,
Ne sudraba ielociņi.

Sarkandaiļa roze auga
Liela ceļa maliņā.
Tā uzauga, tā ziedēja
Sarkanbaltiem ziediņiem.
Kam tu augi, kam ziedēji,
Kam puisēnu kairināj’?
Brīv’ man augti, brīv’ ziedēti,
Brīv’ puisēnu kairināt.
Brīv’ puisēnu kairināt
Visu garu vasariņu.
Uz kariņu bāliņš jāja
Nepušķotu cepurīt’.
Ej, māsiņa, dārziņā,
Pušķo brāļa cepurīt’!
Vienu roku rozes rāva,
Otru slauka asariņš.
Kam tu raudi, man māsiņa,
Vai tev bija rožu žēl?
Man nebija rožu žēl,
Man bij tevis paša žēl.
Dziedādama appušķoju,
Raudādama pavadīj’.
Karavīram īss mūžiņš
Kā vasaras launadziņš.
Kā vasaras launadziņš,
Kā ūdeņa burbulīts.
Karavīra dvēselīte
Sēd zobena galiņā.
Sēd zobena galiņā,
Uguntiņas maliņā.
Ieraksts

Rāmi, rāmi es dziedāju,
Vēl jo rāmi gavilēju.
Ai-rā ai-rai-rā ai-rā rallalā
Lai nedzirda sveši ļaudis,
Lai balstiņu nevainoja.
Ai-rā ai-rai-rā ai-rā rallalā

Lai balstiņu vien vainotu,
Vainā(i) visu augumiņu.
Vainā(i) visu augumiņu,
Man gudro(i) padomiņu.

Rāmi eimu, rāmi teku,
Rāmi laižu valodiņu.
Dievs dod manim ielīgot
Rāmu ļaužu sētiņā.
Ieraksts

Pateik maņ(i) tys kalneņš,
Kur sorkonys ūgys aug.
Oi, reitā agri sauleite lēc
Pateik manim tys cīmeņš,
Kur aug muns(i) oruojeņš.
Iz tū pusi bolsu laižu,
Kur aug muns(i) oruojeņš.
Ka jis manis naredzieja,
Lai balsteņā remdējos.
(Rekova)

Pār Gauju pār braucu
Līgavas lūkoties.
Pie niedres laivu sēju,
Pie auzas kumeliņu.
Pats kāpu kalniņāi
Zeltenes lūkoties.
Tur redzu Gaujas meitu
Rozītes ravējam.
Tai Dievpalīgu devu
Un lūdzu pastaigāt.
Pastaigāt gan es iešu,
Kur kāršu vainadziņ’?
Kāru savu vainadziņu
Ozola zariņā –
Lai vējiņš vēdināja,
Lai saule balināja.
Trūkst laiva no niedrītes,
No auzas kumeliņš,
Iet laiviņa līgodama,
Kumeliņš dancodams.

Pa vējami es dziedāju,
Pa vējami gavilēju.
Vējiņš manu balsi nesa
Tautu dēla sētienāja.

Tautu dēla sētienāja,
Pa lodziņu istabāja.
Dēlu māte klausījāse,
Pie lodziņa sēdēdama.

Klau, dzied mana malējiņa,
Mana dēla līgaviņa.
Grauz akmeni, dedz ūdeni,
Līdz es tava malējiņa.

Purvā dzērve gaŗu kaklu –
Tā būs tava malējiņa.
Tā būs tava malējiņa,
Tava dēla līgaviņa.

No rītiņa smalki malu,
Uz gaimiņu puspusēmi.
Uz gaismiņu puspusēmi,
Atmīdziņa gribēdama.
Ar kaķīti malti gāju,
Ne ar brāļa līgaviņu.
Kaķīšami gara aste –
Vīgli vilka dzirnaviņas.
Mal, māsiņa, pī durvīm(i),
Lai es malu dibinā(i).
Lai tas tautu neveiklītis,
Neredz mana augumiņa.

Nadūd, Dīvsi, veitulam(i)
Boltim zīdim nūzīdēt.
Vysmīļākū jaunkundzi pajem pi sevis
A viņu dzeivoj laimeigi.
Dzāruojeņa leigaveņa
Ik vokora gauži raud.
Raud par veiru dzāruojeņu,
Raud par bārū kumieleņ’.
Nadaguoju da gultenis,
Syt dzaruojis duravuos.

Muote mani tuoļi deve
Sūlās mani narauduot.
Ni kuojenis naapāvu,
Jau māmeņa gauži raud.
Kod es lyku vaiņuceni,
Raud mozuokuos mun muosenis.
Kod es sedzu vilnaineiti,
Rauda bruoļa ļaudaveņ.
Kod es guoju pa duriem(i),
Rauda muns(i) bruoleleņš.
Sādūs tāva kumeļā(i),
Zvīdze tāva kumeleņš.
Kod es braucu pa vuortīm(i),
Māva gūvys laidarā.
Vēļ sunīts(i) leidza tak
Sovā lelā žālumā.
Ej, māmeņa, pazaverīs,
Kur aizvede vīglu dīnu.
Aiztak tova vīgla dīna,
Puor kolnīm(i) leiguodama.
Kolnā kuopu lyukuotīs(i),
Kur aizvede mun muoseņu.
Zeidautiņu vin redzieju,
Spieļmanīšu kumeleņu.

Māte savas meitas sauca,
Vai ir visas vakarā(i).
Rāmi, lēnām, rāmi, lēnām, rāmi, lēnām, rām`.
Ir visas vakarā(i)
Pastarītes vien nevaidi.
Pastarīte aiztecējse
Gar Daugavu spēlēdama.
Gar Daugavu spēlēdama,
Baltas rozes lasīdama.
Baltas rozes kacēdama,
Iekrīt pati Daugavā(i).
Daugaviņa nepanesa,
Tā iznesa maliņā(i).
Tur izauga kupla liepa,
Deviņām(i) galotnēm(i).
Tur atjāja svētu rītu
Dieva dēl(i)s kokles cirsti.
Cērtat brāļi tās koklītes,
Tās koklītes koši skana.

Ļaudis mani burvi sauca,
Burvis manis kumeliņis.
Burvis manis kumeliņis,
Tas bur zemes gabaliņu.
Mellis manis kumeliņis
Tēraudiņa pakaviem:
To varēja nakti jāti,
Gaisā šķīla dzirkstelītes.
Man bij’ mellis kumeliņis,
Es pa velnu nebēdāju.
Laižu savu kumeliņu,
Velns palika raugoties.
Lai bēdaja velns par bēdu,
Es pa bēdu nebēdāju;
Es saminu savas bēdas
Zem kumeļa kājinām.

Lustīt, mana, laimīt, mana,
Tu visur līdzi nāci.
Bēdas manas, asariņas
Paliek ceļa maliņā.

Jo es bēdu bēdājos,
Jo nelaime priecājās.
Labāk gāju dziedādama,
Lai nelaime bēdājās.

Lustīgai man dzīvot(i)
Liela ciema draudzītē.
Ja lustīgi nedzīvoju,
Visi mina kājiņām.

Prātiņ, manu priecīgo,
Kur man bija tevi likt?
Saku vārdu, meži skana,
Speru soli, zeme rība.

Lien, pelīte, pa zemīti
Apraug’ mana mūža māju.
Vai rūsēja, vai pelēja,
Vai skanēja staigājote.
Nei rūsēja, ne pelēja,
Skanēt (platais “ē”) skane staigājote.
Jūdzat bērus, jūdzat raudus,
Vedat mani smiltienāja.
Pāries bēri, pāries raudi,
Es mūžame nepāriešu.
Es mūžame nepāriešu,
Jūsu dures virināte.
Jūsu dures virināte,
Jūsu kannas skandināte.
(Liepāja)
Ieraksts

Laid iekšā, meitu māte,
Es pie tavām meitām nācu.
Man kājiņas nosalušas,
Lai tās sagšas mani silda.

Visas meitas manis bēga:
Dižas bēga, maģas bēga.
Maģas bēga muļķa prāta,
Kāda joda dižas bēga?

Dižas bēga tāda joda,
Ka man sīva māmuliņa.
Nāc, meitiņa, nebaidies,
Nebūs māte mūs mūžiņu.

Izvārīsim krūkļa putru,
Nosprāgs māte dancodama.
Tad tev būse manas klētes,
Manu klēšu atslēdziņa.

Kur tu skriesi, vanadziņi,
Ar tiem vaska spārniņiem?
Skriešu liepas apraudzīti,
Vai ir liela izaugusi.
Ir gan liela, ir gan kupla,
Zari līka Daugavā.
Trīs zariņus es nolauzu,
Tos iemetu Daugavā.
No Daugavas izpeldēja
Trīs dzelteni kumeliņi.
Aiz priekiem(i) nezināju,
Kuram sēsties mugurā.
Tam es sēdos mugurāi,
Kam tie zelta sedli bija.
To pie rokas dancināju,
Kam tie zīda iemauktiņ’.
No pakaļas tas tecēja,
Kam tērauda pakaviņi.
Ieraksts

Kur tu skriesi, jūras zeņķi,
Nāc man līdzi šeit uz šeņķi.
Līgo, līgo, līgo kuģis, līgo kuģis jūriņā.
Šeņķī tur ir gardas desas,
Alus, šņabis, liķieri.
Jūrnieki kad krastā brauc,
Tad jaunas meičas pretī sauc.
Jūriniekiem plati krāgi,
Paliek meičām vaigi bāli.
Bet meitām ne ilga laime
Jūriniekiem sānus sildīt.
Kuģis uzvelk krastā buras
Un viņš dodas plašās jūrās.
Tamdēļ, meitas, ievērojiet,
Jūriniekiem nesekojiet.

Kungi mani karā sūta
Ar to ledus zobentiņ’.
Karā bija karsta saule,
Izkūst ledus zobentiņš.
Izkūst ledus zobentiņis,
Pazūd manis augumiņis.

Ko tu raudi, tēvs, māmiņa,
Nu tu esi atdevusi.
Nu tu esi atdevusi
Žēlotāja rociņā.
Kas tas jods par žēlotāju,
Kas par mani negādāj’?
Visu savu sīku naudu
Nes uz krogu izdzerdams.
Ēd sieviņa melnu maizi,
Līdz izaugu mieži rudz’.
Kad izaugsi mieži rudzi,
Ēd maizīti sijādama.
Ēd maizīti sijādama,
Brauc kumeļu dīdīdama.
(Urdanga)

Ko mēs, meitas, darīsim, visas dziesmas izdziedāts?
Trādi rīdi rallalā , visas dziesmas izdziedāts?
Apseglosim veco puisi, jāsim dziesmas mācīties.
Kamēr dziesmas mācāmies, vecais puisis nomaucies.

Lai tas puisis, kur tas puisis, ka tik segl’ un iemauktiņ’.
Vecais puisis melno muti guļ celiņa maliņā.
Dod, Dieviņi, siltu laiku, būs mušāmi barībiņ.

Vecais puisis melno muti ienāk meitu pulciņā.
Ej projām tu, vecais puisi, mazgā savu melno muti.
Nomazgājis melno muti, tad nāc meitu pulciņā.

Veca puiša dvēselīte padebešos karājas.
Negrib dievi, negrib velni, negrib rijas kūlējiņ’.
Sitat, velni, vaŗa bungas, lai krīt elles dibenā.
Ieraksts

Kas kaitēja man dzīvota
Mana tēva zemītē.
Visapkārt zaļa birze,
Vidū kuplis ozoliņis.
Kad es gāju uz kariņu,
Nocērt kuplu ozoliņu.
No celmiņa bungas taisu,
No zariem(a) – stebulīt’.
No tā paša vidutiņa –
Bitītēm(a) mājas vietu.
No tās pašas galotnītes,
Māsiņai pūra tīni.
(Nīca)

Kad es no rīta uzceļos un matus ķemmēju,
Mans mīļākais aiz durvīm stāv kā rīta zvaigznīte.
Ja esi iekšā mīļākā, tad durvis atvari.
Es ašu iekšā mīļākais, es tevis negribu.

Tu meklē skaistu, bagātu, es tāda neesmu.
Kur bāra bērns var mantu ņemt, kam nava vecāku.
Man tēvs nomira maziņai un māte atraitne.
Es paliku kā mazputniņš uz koka zariņa.

Ja vējš to zaru kustinās, es zemē kritīšu.
Man citas mantas nevajag, tik meitiņ tevi vien.
Tā pasaul’s manta izkūpēs kā rīta gaismiņa,
Bet mīlestība pastāvēs līdz kapa maliņai.

Jau rudiņs tyvuojās,
Rūžu lauks steidzās nūzīdēt.
Vēļ vīna rūzeite
Vīna pat duorzā zīdēja.
Vēļ vīna meiteņa
Vīna pat bādu meiteņa.
Jei nu vysim atstuota,
Un nu sova mīļuokuo.
Muns mīļais ir gon skaists:
Zylajom acteņom, dzaltonimi matenim.
Es nu viņa naškieršūs,
Cikom vīn es dzeivuošu.

Irbīt gūla ceļmalāi,
Baida manu kumeliņu
Ok ca ca cā tid ral la la lā,
Baida manu kumeliņu.
Vai, irbīte, nezināji,
Ko maksāja kumeliņis?
Maksāj’ manis kumeliņis
Pieci zelta gabaliņi.
Kad es kāpu mugurāje,
Stāvus lēca, nozviedzāse.
Nevienami tas nebija,
Kas maname kumeļame:
Kokļu stīgu iemauktiņi,
Zaļa zīda pavadiņa.

Guoju pa mežu,
Rubynus šaudeidams.
Tymā mežā es izguoju
Lelu, kuplu līpu.
Tymā lelā, kuplā līpā
Zalta šyupeleiti.
Tymā zalta šyupeleitī
Guļ jauna meiteņa.
Uci, luli, jauna meita,
Kaidam šeļmam tiksi?
Voi tu tiksi šaučam, kraučam,
Voi tam skrypačam?
Ni es tikšu šaučam, kraučam,
Ni tam skrypačam.
Es jau tikšu tam puiseišam,
Kas maņ īšyupuoja.
Uci, luli, jauna meita,
Audzi lela, skaiška.
Ieraksts

Gulbis dūca ezerā
Es ļautiņu valodā
Živaja, ravaja, es ļautiņu valodā.

Ne gulbimi ūdens lipa,
Ne man ļaužu valodiņ’.
Cēlās gulbis no ezera,
Es no ļaužu valodām.

Divi, divi, kas tie divi,
Kas miedziņa negulēj’?
Vējš neēda, vējš nedzēra,
Ūdens miega negulēj.

Puisis miega negulēja
Par meitāmi domādams.
Meita miega negulēja
Puisim cimdus adīdam’.

Gudra, gudra vuovereite
Gudrai bārnus audzynuoj’:
Pati guļ sileņāi,
Bārni syla maleņā.
Juosim, bruoli, sileņā,
Šausim syla vuovereiti.
Nuošāvuši vuovereiti,
Palaidīsim naudeņā.
Palaiduši naudeņā,
Pirksim labu kumeleņ’.
Nuopirkuši kumeleņ’,
Juosim, bruoli, cīmeņā.
Juoja, juoja vīnu dīnu,
Dasajuoja augsti kolni.
Puorsajuoja augsti kolni,
Dasajuoja šautri meži.
Pīsalauza šautru saivys,
Dasajuoja lelu cīmu.
Nadzierd mani cīma suni,
Nadzierd cīma dzaltainītis.
Svīžu šautru sētmalī
Sasatrūka cīma suni.
Sasatrūka cīma suni,
Iztek cīma dzaltainītis.
Divi mani poti vada,
Mani poti ustobā.
Kumeleņam auzys deve,
Maņ pa ceļam zalta krāslu.
Tais muomeņa mīkstu vītu
Tymsajā kakteņā.
Lai es redzu gulādams,
Kū dar cīma dzaltainītis.
Vīni šyuni, ūtra auži,
Trešā roksta zeižonītis.
Atdūd, māmeņ’, tū meiteņu,
Kura roksta zeižonītis.
Nadabuosi tū meiteņu,
Es nūmieršu biedeņā.

Gauži raud saulīte ābeļu dārzā
Ābelei nokrita zeltābolītis.
Neraudi, saulīte, dievs dara citu
No vara, no zelta, no sudrabiņa.
Ko gan ta saulīte tik gauži rauda?
Jūrā noslīka sudraba laiva.
Ko gan ta saulīte tik gauži rauda?
Rīgā pazuda dimanta rati.

Gara, gara šī naksniņa
Par visāmi naksniņām(i).
Gaida mani līgaviņa,
Šo naksniņu aizejot.
Vai tu gaidi, vai negaidi,
Šo naksniņu neaiziešu.
Šo naksniņu pārgulēšu
Baltābola kalniņā(i).
Baltābola kalniņā(i)
Pie bērāji kumeliņa.
Sedlus liku pagalvē(i),
Iemauktiņus apsegā.
No sedliem saule lēca,
No iemauktiem mēnestiņš,
Pavadiņas galiņā
Uzlec rīta auseklītis.

Gaismeņa ausa, sauleite lēce,
Jaunais puiškinis zyrgu sadluoja.
Zyrgu sedluoja, tuoli dūmuoja:
Juošu, es juošu iz lelu cīmu,
Iz lelu cīmu, iz jaunu meitu.
Tev, jauns puiškinis, treis duorzi prīškā:
Pyrmejā duorzā kyukoj dzaguze,
Ūtrejā duorzā syt laksteigola,
Trešejā duorzā sēd jauna meita.
Tev dzaguzeite uoriski bārzi,
Tev laksteigola malnys upinis,
Tev jaunā meiteņ sveša puseite.

Es zinu vienu rozīti,
Ko noplūkt varētu.
Es zinu vienu meiteni,
Ko mīlēt varētu.

Kad es ar viņu runājos,
Tad ļaudis brīnījās.
Kad es ar viņu dancoju,
Tad puisēni dusmojās.

Nedusmojat jūs, puisēni,
Nedusmojat, jūs, zēnēni,
Nedusmojaties jūs.
Varbūt jūs paši noplūksiet
Šo skaisto rozīti.
Varbūt jūs paši paņemsiet
Šo skaisto meiteni.

Es esmu lozīt izvilcis,
Man projām jāaiziet.
Man jādien krievu ķeizaram,
Kam esmu zvērējis.
Kam esmu svēti zvērējis
Līdz pēdējās asins lās.
Ieraksts

Es izkūlu kunga riju
Ar vītola sprigulīti.
Ja ne virza kunga salmi,
Lai virst kunga pelaviņas.
Augstu cēlu, viegli laidu
Kunga rijas sprigulīti.
Lai rociņas nepiekusa,
Lai varītes nepietrūka.
Elle, elle kunga rija,
Elle kunga piedarbiņis.
Ko ellē izkūlām,
To uz Rīgu aizvedām.

Es iegāju maltuvē,
Laba rīta nedevus
Dieviņš sēdēj, mīļā Māra,
Laba rīta gaidīdam.
Dievam devu labu rītu,
Mārai labu veselīb’.

Pelēkais akmentiņi,
Nāc ar mani spēlēties.
Gan es tevi iespēlēšu
Baltā miltu kupenā.

Guli, guli, baltgulbīti,
Baltos jūras vilnīšos.
Tā guļ manas dzirnaviņas
Baltos rudzu miltiņos.

Bitīt liela, bitīt maza,
Bitīt šūnu šuvējiņ’.
Māsiņ liela, māsiņ maza,
Māsiņ malu malējiņ.
(Jelgava)

Es apsedzu sav galdinu
Ar balto(i) paladziņu.
Apsedz, Dieviņ, manu sētu
Ar sidraba mētelīt’.
Galdiņami četri stūri,
Visi četri vajadzīg’.
Uz pirmā saule lēca,
Uz otrā norietēj’.
Uz trešā Laima sēda,
Uz ceturtā mīļā Māra.

Es bij’ vīna gūda meita
Nikas mane napreciej’.
Šaidys taiday bumburneicys
Vysys šūgad izpreciej’.
Gludu gaļveņu saglaužu,
I uzlyku vaiņuceņ’.
Es nabeju bumburneica –
Bez vaiņuka nastaiguoj’.
Boltys munys rūkis, kuojis,
Bolta muna vylnaineit.
Šaidys taidys bumburneicys
Lynu sedza paladzeņ,
Šaidys taidys bumburneicys
Vysys šūgad izpreciej’.
Es palyku vīna pate
Kai lylā sīna kaudze.

Dzīdat meitas, kū gaidat(i),
Voi jums rūzes nazīdieja?
Es dzīdovu, gavileju,
Man zīd rūzes duorzeņā(i).
Man zīd rūzes duorzeņā(i)
Leidz pašīm(i) Mārtiņīm(i).
Mārtiņdīnā appuškovu
Tautu dālam capurīti.
Dzīdu, kūši lūceidama,
Dzīdu, gari pavylkdama.
Viejins munu bolsu nesa
Pašā tautu sieteņā(i),
Pašā tautu sieteņā(i),
Pa lūdzeņu ustobā,
Pa lūdzeņu ustobā
Pi tuos dālu muomuleņas.