Kad es no rīta uzceļos un matus ķemmēju
Kad es no rīta uzceļos un matus ķemmēju,
Mans mīļākais aiz durvīm stāv kā rīta zvaigznīte.
Ja esi iekšā mīļākā, tad durvis atvari.
Es ašu iekšā mīļākais, es tevis negribu.
Tu meklē skaistu, bagātu, es tāda neesmu.
Kur bāra bērns var mantu ņemt, kam nava vecāku.
Man tēvs nomira maziņai un māte atraitne.
Es paliku kā mazputniņš uz koka zariņa.
Ja vējš to zaru kustinās, es zemē kritīšu.
Man citas mantas nevajag, tik meitiņ tevi vien.
Tā pasaul’s manta izkūpēs kā rīta gaismiņa,
Bet mīlestība pastāvēs līdz kapa maliņai.