Sarkandaiļa roze auga

Sarkandaiļa roze auga
Liela ceļa maliņā.
Tā uzauga, tā ziedēja
Sarkanbaltiem ziediņiem.
Kam tu augi, kam ziedēji,
Kam puisēnu kairināj’?
Brīv’ man augti, brīv’ ziedēti,
Brīv’ puisēnu kairināt.
Brīv’ puisēnu kairināt
Visu garu vasariņu.
Uz kariņu bāliņš jāja
Nepušķotu cepurīt’.
Ej, māsiņa, dārziņā,
Pušķo brāļa cepurīt’!
Vienu roku rozes rāva,
Otru slauka asariņš.
Kam tu raudi, man māsiņa,
Vai tev bija rožu žēl?
Man nebija rožu žēl,
Man bij tevis paša žēl.
Dziedādama appušķoju,
Raudādama pavadīj’.
Karavīram īss mūžiņš
Kā vasaras launadziņš.
Kā vasaras launadziņš,
Kā ūdeņa burbulīts.
Karavīra dvēselīte
Sēd zobena galiņā.
Sēd zobena galiņā,
Uguntiņas maliņā.
Ieraksts