Laiž, māmiņa, istubāi,
Neba mēsi daudz bijām.
Laiž, māmiņa, istubāi,
Neba mēsi daudz bijām.
Ā, in din din din dilalā,
Daha, daha dalalā!
Ā, in din din din dilalā,
Daha, daha dalalā!
Bijām pieci, bijām seši,
Līdz trejami desmitam.
Čuru, čuru, viru, viru,
Metenišu vakarā.
Kad pagāja Metenitis,
Ne ta čura, ne ta vir.
(Jūrkalne)
Ieraksts
Padejoji, saimeniece,
Metenīša vakarā.
Lai dejoja govis, vērši
Pavasara tīrumā.
Ķuzu, ķuzu, vizu, vizu
Metenīša vakarā.
Kas ne ķuzu, kas ne vizu,
Tam liniņi neziedēj’.
Čīgu, čāgu zaķīts lēca
No krūmiņa krūmiņā.
Tā čīgāja budēlīši
No ciemiņa ciemiņā.
Danci, danci kunga meita
Kaņepāju krekliņā,
Kur tu liki tēva naudu,
Kur māmiņas sudrabiņ’?
Nāc, nākdamis, Metenīti,
daudz ir tevis gaidītāj’.
Gaid arāji, ecētāji,
gaid miezīšu sējējiņ’.
Metens nāca pār kalniņu,
ko Metens atnesīs?
Cūkas ausi atnesīsi,
miežu miltu plācenīt’.
Meteņami pieci dēli,
visi pieci arājiņ’.
Meteņami piecas meitas,
visas piecas malējiņs.
Uz Meteni tālu braucu,
lai liniņi gari aug.
Uz Lieldienu šūpojos,
lai telītes barojās.
Miesmeti, Melnaci, kam nāci agri?
Kas tevi sūtīja, kas aicināja?
Miesmeti, Melnaci, kur gulēji šovakar?
Laba vīra klētī, pažobelē(i).
Miesmeti, Melnaci, kur liki gaļu?
Klētī, plauktā, krustiņš virsū.
Miesmetis, Melnacis apēda gaļu,
Lieldienu Mārģiete, tā taupa bērniem.
Metens sola saltas dienas
sola visus sasaldēt.
Krausim malku vezumā,
vedīsim Meteņam.
Lai sakūra lielu guni,
lai sasilda pasaulīt’.
Ap Meteni slaidi laižu,
lai liniņi gari aug.
Lai var pūru pielocīt
smalkiem linu palagiem.
Metenīša vakarā
tālu braucu pīrāgos.
Lai aug jēriem gara vilna,
lai aitiņas pārojas.
Metens ēda smecerīti,
aiz ausīmi turēdams.
Cūka kaklu nolauzusi,
no kalniņa laizdamās.
Kad atnāca Metenītis.
tad vārīju cūkas ausi.
Tad vārīju cūkas ausi,
lai liniņi gari aug.
Iemet ausi tarbiņā,
gāj uz kalnu šļūcēties.
Cik no kalna nolaidos,
tik no austiņs nokožos.
Metens brauca pār kalniņu
saules groži rociņā.
Dedziet, meitas, gaišu guni,
pušķojiet istabiņu.
Metens nāca pār kalniņu
galvas puse kabatā.
Kas bijāti saimenieki,
kurat guni namiņā.
Meteņami putru viru
deviņiem(i) miezīšiem.
Man deviņi bāleliņi
miežu putras ēdājiņ’.
Nāc, māsiņa, ciemoties
Metenīša vakarā.
Būs pupiņas, būs zirnīši,
būs cūciņas smecerīts.
Lec, ķekati, kur lekdamis,
Ē vastalāvi,
Ziņģi briņģi vastalāvi,
Ē vastalāvi.
Lec kāpostu dārziņā.
Lai aug kāļi, kāpostiņi,
Rūtainām lapiņām,
Dej, mani jēriņi, dej, kazlēnēni,
Ij es pati deju Metenīša vakarā.
Sik, sik, āzīši, istabāi.
Pa priekšu sirmie, pēc pelēkie, no visas pakaļas rūsganie.
Dil, dil, buciņi, ved kazu dancot.
Kaziņai stillas kurpes, bukam stilli zābaciņ’.
Ai, nama māmiņa, tavu mundru meitiņu.
Visi mazi auniņi, visi paēduši, visi labi paēduši, ļipas sacēluši.
Kupāti kupāja auniņa vilna.
Tā lai kupā nama saimneniece.
Ieraksts
Čuži, čuži, ruži, ruži
Metenīša vakarā
Kas ne čuži, kas ne ruži,
tam liniņi neizaugs.
Metens kaktā sukājās
pelnu dienu gaidīdams.
Kad atnāca pelnu diena,
pērk pusstopa brandavīn.
Pērk pusstopa brandavīna,
dzer, pa zemi laistīdams.
Brangi, brangi tie bērniņi,
kas piedzima Metenī.
Kā tie brangi nestāvēs
cūkacīša pieēduš.
Cūkīna diet gāja, rindīna pakaļ
Paši cūki šūtas kurpes, suvēniemi zābaciņ.
Cūkīna māsīna, mēs abas godā,
Tu sēdēji uz galdīna, es galdīna galiņā.
Satiku cūkīnu rindīnu vedam
Piecas cūkas, seši vepri, kas to sīku suvēniņ.
(Bārta)
Ieraksts