Mārtiņi

Labvakar, tu Mārtiņtēvs,
Vai saņemsi Mārtiņbērn’s?
Tāpēc mēs še staigājam,
Mārtiņvakar’ pavadām.
Mārtiņvakar’ pavadām.
Mārtiņbērnus baidīdam.
(Rūjiena)

Kas dimd, kas rīb ap istabiņu?
Mārtiņa gailīši dancīti veda.

Vakar Mārtiņš no Rīgas laidās,
Šodien sētā ierībināja:
Deviņi ratiņi, simts kumeliņi
Trīs simti sulaiņu, bruņotu vīru.

Atbrauca Mārtiņš, atrībināja,
Pakāra mēteli vārtstuburā.

Piesēja Mārtiņu tumšajā kaktā.
Kam bites pārlaida pār Daugaviņu?
Kam māte necepa medplācenīšus?
Kam tēvs nedara saldalutiņu?

Aizbrauks Mārtiņš, aizrībinās,
Aiznesīs mēteli zobena galā.
(Iecava)

Mārtiņam gaili kāvu
Deviņiem cekuliem.
Ram-tai-rīdi rī-rīdi rīdi rallalā,
Deviņiem cekuliem.

Tas baroja, tas sukāja
Manus bērus kumeliņus.

Devu, devu Mārtiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu vistu cekulainu
Ar visiem nadziņiem.

Mārtiņš bija labs vīriņš
Aiz visiem vīriņiem –
Ik rudeni, pavasari
Pašā maizes laiciņā.

Rudentiņis, bagāts vīrs,
Daudz tu mums dāvināj’:
Pilnas klētis labībiņas,
Pilnas saujas sudrabiņ’.

Visi saka, visi saka:
Mārtiņdiena, Mārtiņdiena!
Kaut varētu Mārtiņdienu
Aiz ausīm noturēt.

Ej, Mārtiņ nu uz Rīgu,
Nu mēs tevi pavadām,
Nāc atkali citu gadu,
Tad mēs tevi gaidīsim.

Mārtiņš kūra uguntiņu,
Un Katrīna gaļu cep.
Iesim viņus apraudzīt
Un pīpītes uzpīpot.
Jānīts skaita siena gubas,
Jēkabs savas rudzu kaudzes,
Miķelītis nokliedzās
Auzu gubas galiņā.

Nogodēju rudzus miežus,
Nogodēju apenīšus.
Aizasēdu aiz galdiņa,
Rudentiņu daudzenāj’.

Muorteņš brauca ziemas ceļu,
Mīkstu sniegu putenāj’;
Mīkstu sniegu putenāja,
Rudza lauku sargādams.

Muorteņam gaili kāvu
Sarkanāmi kājeņām.
Lei guntiņas navajdzēja,
Kumeliņus barojot.

Melnu vistu i nokāvu
Muortenīša rīteņā,
Lei aug raibas man telītes,
Lei gosniņas naaiztrūkst.
(Ļaudona)