Adat, bērni, ko adati

Adat, bērni, ko adati,
Vilkam zeķes noadiet.
Vilkam kājas nosalušas
Purvus, mežus bradājot.
Taisiet, brāļi, augstu sētu,
Laidiet kazu dārziņā.
Augstu, augstu, ne tik zemu,
Lai vilcinis nedabūj.
Nu guļ suņi, nu guļ lopi,
Nu guļ paši ganītāj’.
Nu ir laiks vilciņam
Kazu ķerti dārziņā.
Vilciņš kazu saplosīja
Smalkā lazdu krūmiņā.