Citas G–O

Gaismeņa ausa, sauleite lēce,
Jaunais puiškinis zyrgu sadluoja.
Zyrgu sedluoja, tuoli dūmuoja:
Juošu, es juošu iz lelu cīmu,
Iz lelu cīmu, iz jaunu meitu.
Tev, jauns puiškinis, treis duorzi prīškā:
Pyrmejā duorzā kyukoj dzaguze,
Ūtrejā duorzā syt laksteigola,
Trešejā duorzā sēd jauna meita.
Tev dzaguzeite uoriski bārzi,
Tev laksteigola malnys upinis,
Tev jaunā meiteņ sveša puseite.

Gani, gani, sargiet kazu,
Kazai jāja preciniek.
Vilciņš savu zobentiņu
Gar akmeni trīdināj.
Skic, kaziņa, mežiņāi
Liepu lapu lupināt.
Bet tik pati piesargiesi
No tā meža junkuriņ.
Tu, kaziņa, pati zini,
Kāds vilkami mundieriņš:
Īsi, strupi kamzolīši,
Pazolēti zābaciņ.

Gara, gara šī naksniņa
Par visāmi naksniņām(i).
Gaida mani līgaviņa,
Šo naksniņu aizejot.
Vai tu gaidi, vai negaidi,
Šo naksniņu neaiziešu.
Šo naksniņu pārgulēšu
Baltābola kalniņā(i).
Baltābola kalniņā(i)
Pie bērāji kumeliņa.
Sedlus liku pagalvē(i),
Iemauktiņus apsegā.
No sedliem saule lēca,
No iemauktiem mēnestiņš,
Pavadiņas galiņā
Uzlec rīta auseklītis.

Gauži raud saulīte ābeļu dārzā
Ābelei nokrita zeltābolītis.
Neraudi, saulīte, dievs dara citu
No vara, no zelta, no sudrabiņa.
Ko gan ta saulīte tik gauži rauda?
Jūrā noslīka sudraba laiva.
Ko gan ta saulīte tik gauži rauda?
Rīgā pazuda dimanta rati.

Gudra, gudra vuovereite
Gudrai bārnus audzynuoj’:
Pati guļ sileņāi,
Bārni syla maleņā.
Juosim, bruoli, sileņā,
Šausim syla vuovereiti.
Nuošāvuši vuovereiti,
Palaidīsim naudeņā.
Palaiduši naudeņā,
Pirksim labu kumeleņ’.
Nuopirkuši kumeleņ’,
Juosim, bruoli, cīmeņā.
Juoja, juoja vīnu dīnu,
Dasajuoja augsti kolni.
Puorsajuoja augsti kolni,
Dasajuoja šautri meži.
Pīsalauza šautru saivys,
Dasajuoja lelu cīmu.
Nadzierd mani cīma suni,
Nadzierd cīma dzaltainītis.
Svīžu šautru sētmalī
Sasatrūka cīma suni.
Sasatrūka cīma suni,
Iztek cīma dzaltainītis.
Divi mani poti vada,
Mani poti ustobā.
Kumeleņam auzys deve,
Maņ pa ceļam zalta krāslu.
Tais muomeņa mīkstu vītu
Tymsajā kakteņā.
Lai es redzu gulādams,
Kū dar cīma dzaltainītis.
Vīni šyuni, ūtra auži,
Trešā roksta zeižonītis.
Atdūd, māmeņ’, tū meiteņu,
Kura roksta zeižonītis.
Nadabuosi tū meiteņu,
Es nūmieršu biedeņā.

Gulbis dūca ezerā
Es ļautiņu valodā
Ne gulbimi ūdens lipa,
Ne man ļaužu valodiņ’.
Cēlās gulbis no ezera,
Es no ļaužu valodām.
Divi, divi, kas tie divi,
Kas miedziņa negulēj’?
Vējš neēda, vējš nedzēra,
Ūdens miega negulēj.
Puisis miega negulēja
Par meitāmi domādams.
Meita miega negulēja
Pusim cimdus adīdam’.

Guoju pa mežu,
Rubynus šaudeidams.
Tymā mežā es izguoju
Lelu, kuplu līpu.
Tymā lelā, kuplā līpā
Zalta šyupeleiti.
Tymā zalta šyupeleitī
Guļ jauna meiteņa.
Uci, luli, jauna meita,
Kaidam šeļmam tiksi?
Voi tu tiksi šaučam, kraučam,
Voi tam skrypačam?
Ni es tikšu šaučam, kraučam,
Ni tam skrypačam.
Es jau tikšu tam puiseišam,
Kas maņ īšyupuoja.
Uci, luli, jauna meita,
Audzi lela, skaiška.
Ieraksts

Irbīt gūla ceļmalāi,
Baida manu kumeliņu
Ok ca ca cā tid ral la la lā,
Baida manu kumeliņu.
Vai, irbīte, nezināji,
Ko maksāja kumeliņis?
Maksāj’ manis kumeliņis
Pieci zelta gabaliņi.
Kad es kāpu mugurāje,
Stāvus lēca, nozviedzāse.
Nevienami tas nebija,
Kas maname kumeļame:
Kokļu stīgu iemauktiņi,
Zaļa zīda pavadiņa.

Jau rudiņs tyvuojās,
Rūžu lauks steidzās nūzīdēt.
Vēļ vīna rūzeite
Vīna pat duorzā zīdēja.
Vēļ vīna meiteņa
Vīna pat bādu meiteņa.
Jei nu vysim atstuota,
Un nu sova mīļuokuo.
Muns mīļais ir gon skaists:
Zylajom acteņom, dzaltonimi matenim.
Es nu viņa naškieršūs,
Cikom vīn es dzeivuošu.

(Liepnas Jūle) Jūle, Jūle, lielais velns, kam tu mani kaitināj? (ierastā versija)
Tu gulēji gultiņā, es gultiņas maliņā.
Šī pēdējā vasariņa, man pie tevis staigājot,
Man pie tevis staigājot, ciema suņus rīdinot.
Ciema suņus rīdinot, tēv’ ar māti sirdījot.
Jūle, Jūle, lielais velns, kam tu mani kaitināji?

(Liepnas Jūle) Jūle, Jūle, lielais velns, kam tu mani kaitināj? (jvlma versija)
Tu gulēji gultiņā, es gultiņas maliņā.
Tev bij’ mīksti spilventiņi, man bij’ cietā gultas mal’.
Jūle, Jūle, lielais velns, kam tu mani kaitināj?
Šī pēdējā vasariņa, man pie tevis staigājot,
Man pie tevis staigājot, tavas durvis virināt.
Jūle, Jūle, lielais velns, kam tu mani kaitināj?
Man pie tevis staigājot, koka eņģes čīkstināt.
Jūle, Jūle, lielais velns, kam tu mani kaitināj?
Koka eņģes čīkstināt, Tēv ar māti sirdināt.
Ieraksts

Kad es no rīta uzceļos un matus ķemmēju,
Mans mīļākais aiz durvīm stāv kā rīta zvaigznīte.
Ja esi iekšā mīļākā, tad durvis atvari.
Es ašu iekšā mīļākais, es tevis negribu.
Tu meklē skaistu, bagātu, es tāda neesmu.
Kur bāra bērns var mantu ņemt, kam nava vecāku.
Man tēvs nomira maziņai un māte atraitne.
Es paliku kā mazputniņš uz koka zariņa.
Ja vējš to zaru kustinās, es zemē kritīšu.
Man citas mantas nevajag, tik meitiņ tevi vien.
Tā pasaul’s manta izkūpēs kā rīta gaismiņa,
Bet mīlestība pastāvēs līdz kapa maliņai.

Kas kaitēja man dzīvota
Mana tēva zemītē.
Visapkārt zaļa birze,
Vidū kuplis ozoliņis.
Kad es gāju uz kariņu,
Nocērt kuplu ozoliņu.
No celmiņa bungas taisu,
No zariem(a) – stebulīt’.
No tā paša vidutiņa –
Bitītēm(a) mājas vietu.
No tās pašas galotnītes,
Māsiņai pūra tīni.
(Nīca)

Kaut man būtu tā naudiņa
Kas guļ jūras dibenā
Es nopirktu Rīgas pili
Ar visiemi vāciešiem
Es vācietim to darīju
Ko vācietis man darīj’.
Es vācieti dancinātu
Uz sarkana ķiegelīš’.
Jo vācietis augstu lēca,
Jo pakūru uguntiņ.
Vāciešami gari stilbi,
Velna šuti zābaciņ.
Tas varēja ellē brist
Līdz pašam dibenam.

Ko mēs, meitas, darīsim, visas dziesmas izdziedāts?
Apseglosim veco puisi, jāsim dziesmas mācīties.
Kamēr dziesmas mācāmies, vecais puisis nomaucies.
Lai tas puisis, kur tas puisis, ka tik segl’ un iemauktiņ’.
Vecais puisis melno muti guļ celiņa maliņā.
Dod, Dieviņi, siltu laiku, būs mušāmi barībiņ.
Vecais puisis melno muti ienāk meitu pulciņā.
Ej projām tu, vecais puisi, mazgā savu melno muti.
Nomazgājis melno muti, tad nāc meitu pulciņā.
Veca puiša dvēselīte padebešos karājas.
Negrib dievi, negrib velni, negrib rijas kūlējiņ’.
Sitat, velni, vaŗa bungas, lai krīt elles dibenā.
Ieraksts

Ko tu raudi, tēvs, māmiņa,
Nu tu esi atdevusi.
Nu tu esi atdevusi
Žēlotāja rociņā.
Kas tas jods par žēlotāju,
Kas par mani negādāj’?
Visu savu sīku naudu
Nes uz krogu izdzerdams.
Ēd sieviņa melnu maizi,
Līdz izaugu mieži rudz’.
Kad izaugsi mieži rudzi,
Ēd maizīti sijādama.
Ēd maizīti sijādama,
Brauc kumeļu dīdīdama.
(Urdanga)

Krauklīts sēdēj’ ozolā
Zelta kokles rociņā.
Tu, krauklīti, nezināji,
Kādi viesi istabā.
Tie nebija lūgti viesi,
Tie bij māsas precinieki.
Brālīts māsai galvu glauda,
Neej, māsiņ, šovakar.
Tīšām iešu, nepalikšu,
Tev brālīti spītēdam’.
Tu, krauklīti, nezināji,
Kur aizveda mūs māsiņ’.
Gar niedrainu ezeriņu,
Ābolainu atmatiņu.
Mūs māsiņa gultu taisa,
Mīkstiem dūnu spilveniem.
Mīkstiem dūnu spilveniem,
Smalkiem linu palagiem.
Smalkiem linu palagiem,
Raibiem rožu deķīšiem.
Tur iegūla mūs māsiņa
Kā uguņa dzirkstelīte.
Tur iegūla tautu dēls
Kā viens putu gabaliņš.

Krupis lec pār plānu,
Divi zeidi rokā.
Lec, krupi, lec, vēzi,
Lec, suda bambuli.
Krupi, krupi, vēzi,
Zeidi maksā naudu.

Kungi mani karā sūta
Ar to ledus zobentiņ’.
Karā bija karsta saule,
Izkūst ledus zobentiņš.
Izkūst ledus zobentiņis,
Pazūd manis augumiņis.

Kur tie tādi, kur tie tādi daiļu ratu pārdevēj’?
Mēs bijām, mēs bijām daiļu ratu pārdevēj’.
Ne līdz vārtiem neaizbrauca,
Kad salūza ritentiņis.
Cik maksāja, cik maksāja daiļu ratu ritentiņš?
Maksā vienis ritentiņis pieci zelta gabaliņ’.
Lai maksāja, ko maksāja, ka tik labis ritentiņš.
Brauc Rīgā, Jelgavā nelūzīs, nelūzīs.

Kur tu skriesi, jūras zeņķi,
Nāc man līdzi šeit uz šeņķi.
Līgo, līgo, līgo kuģis, līgo kuģis jūriņā.
Šeņķī tur ir gardas desas,
Alus, šņabis, liķieri.
Jūrnieki kad krastā brauc,
Tad jaunas meičas pretī sauc.
Jūriniekiem plati krāgi,
Paliek meičām vaigi bāli.
Bet meitām ne ilga laime
Jūriniekiem sānus sildīt.
Kuģis uzvelk krastā buras
Un viņš dodas plašās jūrās.
Tamdēļ, meitas, ievērojiet,
Jūriniekiem nesekojiet.

Kur tu skriesi, vanadziņi,
Ar tiem vaska spārniņiem?
Skriešu liepas apraudzīti,
Vai ir liela izaugusi.
Ir gan liela, ir gan kupla,
Zari līka Daugavā.
Trīs zariņus es nolauzu,
Tos iemetu Daugavā.
No Daugavas izpeldēja
Trīs dzelteni kumeliņi.
Aiz priekiem(i) nezināju,
Kuram sēsties mugurā.
Tam es sēdos mugurāi,
Kam tie zelta sedli bija.
To pie rokas dancināju,
Kam tie zīda iemauktiņ’.
No pakaļas tas tecēja,
Kam tērauda pakaviņi.
Ieraksts

Laid iekšā, meitu māte,
Es pie tavām meitām nācu.
Man kājiņas nosalušas,
Lai tās sagšas mani silda.
Visas meitas manis bēga:
Dižas bēga, maģas bēga.
Maģas bēga muļķa prāta,
Kāda joda dižas bēga?
Dižas bēga tāda joda,
Ka man sīva māmuliņa.
Nāc, meitiņa, nebaidies,
Nebūs māte mūs mūžiņu.
Izvārīsim krūkļa putru,
Nosprāgs māte dancodama.
Tad tev būse manas klētes,
Manu klēšu atslēdziņa.

Lielās meitas tirgū gāja,
Es izgāju ganiņos.
Nopelnīju siera ņuku,
Tirgus dienas ganījum’.
Es to sieru kungam devu,
Kundziņš manim naudu dev’.
Es to naudu kurpniekam,
Kurpnieks manim kurpes deva,
Es tās kurpes leišam dev’,
Leitis manim aitu deva,
Es to aitu vilkam dev’.
Vilciņš manim padancoja
Uz pelēka akmentiņ’.

Lien, pelīte, pa zemīti
Apraug’ mana mūža māju.
Vai rūsēja, vai pelēja,
Vai skanēja staigājote.
Nei rūsēja, ne pelēja,
Skanēt (platais “ē”) skane staigājote.
Jūdzat bērus, jūdzat raudus,
Vedat mani smiltienāja.
Pāries bēri, pāries raudi,
Es mūžame nepāriešu.
Es mūžame nepāriešu,
Jūsu dures virināte.
Jūsu dures virināte,
Jūsu kannas skandināte.
(Liepāja)
Ieraksts

Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz arāja meitiņām.
Arājami daiļas meitas
Zēģelīšu audējiņs.
Viena vērpa, otra auda,
Trešā raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņ’.
Ja nedosi tās meitiņas,
Es nomiršu žēlabās.
Kur jūs mani glabāsiet,
Žēlabās nomirušu?
Tās meitiņas dārziņā
Zem rozīšu saknītēm.
Tur uzauga kupla roze
Deviņiem žuburiem.
Ik svētdienas meitas nāca
No puķēm kroņus pīt.

Lakstīgala kroni pina
Manā rožu dārziņā.
Ramtai rīdi rā rai rīdi rallalā
Manā rožu dārziņā.
Ne man miega, ne darbiņa,
Lakstīgalu klausoties.
Māte mani rātin rāja,
Ka es liela dziedātāj’.
Tā, māmiņa, tava vaina,
Ka es liela dziedātāja.
Kam tu kāri šūpulīti
Kur dziedāja lakstīgala.
Ne man miega, ne darbiņa,
Lakstīgalu klausoties.
Ieraksts

Lustīt, mana, laimīt, mana,
Tu visur līdzi nāci.
Bēdas manas, asariņas
Paliek ceļa maliņā.
Jo es bēdu bēdājos,
Jo nelaime priecājās.
Labāk gāju dziedādama,
Lai nelaime bēdājās.
Lustīgai man dzīvot(i)
Liela ciema draudzītē.
Ja lustīgi nedzīvoju,
Visi mina kājiņām.
Prātiņ, manu priecīgo,
Kur man bija tevi likt?
Saku vārdu, meži skana,
Speru soli, zeme rība.

Ļaudis mani burvi sauca,
Burvis manis kumeliņis.
Burvis manis kumeliņis,
Tas bur zemes gabaliņu.
Mellis manis kumeliņis
Tēraudiņa pakaviem:
To varēja nakti jāti,
Gaisā šķīla dzirkstelītes.
Man bij’ mellis kumeliņis,
Es pa velnu nebēdāju.
Laižu savu kumeliņu,
Velns palika raugoties.
Lai bēdaja velns par bēdu,
Es pa bēdu nebēdāju;
Es saminu savas bēdas
Zem kumeļa kājinām.

Māmiņai trīs meitiņas
Katra savu daiļumiņ’.
Pirmā bija tieva gara,
Otra bija zema resna,
Trešā bija mellu ģīmi.
Vāciets ņēma tievu garu,
Latviets ņēma zemu resnu,
Čigāns ņēma mellu ģīmi.
Vāciets savu dancināja,
Latviets savu strādināja,
Čigāns savu vizināja.
(Ventspils)

Māte savas meitas sauca,
Vai ir visas vakarā(i).
Rāmi, lēnām, rāmi, lēnām, rāmi, lēnām, rām`.
Ir visas vakarā(i)
Pastarītes vien nevaidi.
Pastarīte aiztecējse
Gar Daugavu spēlēdama.
Gar Daugavu spēlēdama,
Baltas rozes lasīdama.
Baltas rozes kacēdama,
Iekrīt pati Daugavā(i).
Daugaviņa nepanesa,
Tā iznesa maliņā(i).
Tur izauga kupla liepa,
Deviņām(i) galotnēm(i).
Tur atjāja svētu rītu
Dieva dēl(i)s kokles cirsti.
Cērtat brāļi tās koklītes,
Tās koklītes koši skana.

Mēs ejam caur, mēs ejam caur
Caur veco Rīgas tiltu.
Tas tilts ir caurs, tas tilts ir caurs,
To vajag salāpīt.
Ar ko gan, ar ko gan?
Ar zeltu, sudrabu.
To pēdējo, to pēdējo,
To vajag turēt ciet!

Muote mani tuoļi deve
Sūlās mani narauduot.
Ni kuojenis naapāvu,
Jau māmeņa gauži raud.
Kod es lyku vaiņuceni,
Raud mozuokuos mun muosenis.
Kod es sedzu vilnaineiti,
Rauda bruoļa ļaudaveņ.
Kod es guoju pa duriem(i),
Rauda muns(i) bruoleleņš.
Sādūs tāva kumeļā(i),
Zvīdze tāva kumeleņš.
Kod es braucu pa vuortīm(i),
Māva gūvys laidarā.
Vēļ sunīts(i) leidza tak
Sovā lelā žālumā.
Ej, māmeņa, pazaverīs,
Kur aizvede vīglu dīnu.
Aiztak tova vīgla dīna,
Puor kolnīm(i) leiguodama.
Kolnā kuopu lyukuotīs(i),
Kur aizvede mun muoseņu.
Zeidautiņu vin redzieju,
Spieļmanīšu kumeleņu.

Nadūd, Dīvsi, veitulam(i)
Boltim zīdim nūzīdēt.
Vysmīļākū jaunkundzi pajem pi sevis
A viņu dzeivoj laimeigi.
Dzāruojeņa leigaveņa
Ik vokora gauži raud.
Raud par veiru dzāruojeņu,
Raud par bārū kumieleņ’.
Nadaguoju da gultenis,
Syt dzaruojis duravuos.

Nāve, nāve, nāc jel drīz,
Ņem tos vecos puišus līdz.
Vecie puiši guļ pie slitas,
Gaida, kad tā nāve nāks.
Nāve, nāve, nāc jel drīz,
Ņem tās vecās meitas līdz.
Vecās meitas guļ aiz krāsns,
Gaida, kad tā nāve nāks.
Nāve, nāve, nāc jel drīz,
Ņem tos vecos sevim līdz.
Apēd manu tīru maizi,
Manus baltus kāpostiņus.
(Cesvaine)

No rītiņa smalki malu,
Uz gaimiņu puspusēmi.
Uz gaismiņu puspusēmi,
Atmīdziņa gribēdama.
Ar kaķīti malti gāju,
Ne ar brāļa līgaviņu.
Kaķīšami gara aste –
Vīgli vilka dzirnaviņas.
Mal, māsiņa, pī durvīm(i),
Lai es malu dibinā(i).
Lai tas tautu neveiklītis,
Neredz mana augumiņa.