Citas P–Š

Padzīduojit jius muosenis,
Kū jius šudiņ nadzīžat?
Kuruos biteitis nūnesa
Jiusu jauku volūdeņ’?
Tī nūnesa volūdeņu,
Kur sauleite nakti guļ.
Tumša, tumša tā egleite,
Kur sauleite nakti guļ.
Nakti guļ, nakti guļ,
Kur sauleite nakti guļ.
Leigaveņa, naprašeņa,
Munu lynu namaitā!
Ni tu muoki tīva sprēst,
Ni tu bolta bolynuot.
Mun muoseņa tīvu sprēde,
Tīvu boltu balynuoj’.

Pa vējami es dziedāju,
Pa vējami gavilēju.
Vējiņš manu balsi nesa
Tautu dēla sētienāja.
Tautu dēla sētienāja,
Pa lodziņu istabāja.
Dēlu māte klausījāse,
Pie lodziņa sēdēdama.
Klau, dzied mana malējiņa,
Mana dēla līgaviņa.
Grauz akmeni, dedz ūdeni,
Līdz es tava malējiņa.
Purvā dzērve gaŗu kaklu –
Tā būs tava malējiņa.
Tā būs tava malējiņa,
Tava dēla līgaviņa.

Pār Gauju pār braucu
Līgavas lūkoties.
Pie niedres laivu sēju,
Pie auzas kumeliņu.
Pats kāpu kalniņāi
Zeltenes lūkoties.
Tur redzu Gaujas meitu
Rozītes ravējam.
Tai Dievpalīgu devu
Un lūdzu pastaigāt.
Pastaigāt gan es iešu,
Kur kāršu vainadziņ’?
Kāru savu vainadziņu
Ozola zariņā –
Lai vējiņš vēdināja,
Lai saule balināja.
Trūkst laiva no niedrītes,
No auzas kumeliņš,
Iet laiviņa līgodama,
Kumeliņš dancodams.

Patais manim bāleliņi
Sausa koka sprigulīti,
Man jāieti rijas kulti
Klip klap klap.
Dziedādamas meitas kūla
Ar sidraba spriguļiemi,
Augsti cēla, viegli laida.
Kultin kūla kūlējiņi,
Maltin mala malējiņi,
Sakūluši, samaluši.
Laižat mani rijas kulti,
Es mācēju rijas kulti,
Augsti cēlu, viegli laidu.
Ieraksts

Pateik maņ(i) tys kalneņš,
Kur sorkonys ūgys aug.
Oi, reitā agri sauleite lēc
Pateik manim tys cīmeņš,
Kur aug muns(i) oruojeņš.
Iz tū pusi bolsu laižu,
Kur aug muns(i) oruojeņš.
Ka jis manis naredzieja,
Lai balsteņā remdējos.
(Rekova)

Pīci bāri kumeliņi
Vys ar auzom baruojam
Vysi pīci pīderieja
Jaunajami bruoleišam.
Brouleits prosa brouleišam(i)
Kaidu jyugt(i) kumeleņ
Kod palāka gaisma ausa
Jyudz palāku kumeleņ.
Kod sarkana sauļe ļēcea
Jyudz sarkanu kumeleņ.
Puortecieju Daugaveņu
I solušu, nasoluš’.
Kura vīta nasoluse,
Tī aug zalta purineņš.
Īsabrydu, nūsaplyuču
Nūsaveju vaiņuceņ.
Kod izlyku gaļveņā
Kai sauleite atspeidiej.
Kad nūjeme tautu dāls(i),
Kai sauleite nūrītēj.
I as lydžu, i prasieju,
Atdūd munu vainuceņ.

Puor deveņis kungu zemis
Aizved mani tautiņās.
Puor devenis vosarenis
Iz māmeņu cīmūs guoju.
Muna vaca muomuleņa
Paceļ krāslu ustobā.
Siestīs, meiteņ, parunuosam,
Kuoda dzeive tauteņuos.
Voi tu, māmeņ, nazynovi,
Kaida tautu dzeivuošona?
Reitā rutki, vokorā(i),
Pušdīnā(i) rudzu putra.
Pīstā gryusta auzu maize
Tei ar dāli izdalāta.
Kaidi vieji, kaidi vilni,
Tevi, meiteņ, tī aizpyuta?
Ni tī vieji, ni tī vilni,
Tautu dāla meili vuordi.
Tautu dāla meili vuordi,
Bāri siermi kumeleni.

Pūt, pūt, vēja māt’,
Met jel mieru vakarā.
Daža laba dvēselīte uz ūdeņa līgojās.
Jūrā mani bāleliņi vakarēja gājumiņ’.

Rudens nāk ar saviem priekiem,
Aukstiem vējiem un ar lietiem.
Salna kokiem lapas brauca,
Izkapts vārpas rauj no lauka.
Pelēks zvirbuls lien, kur dūmi,
Meklē sevim siltu rūmi.
Puisēns meklē sevīm brūti,
Kurai vaiņags nestāv grūti.
Mācītāš to salaulāja,
Gredzentiņus samainīja.
Ērģelnieks, kas ērģels spēlē,
Augstas laimes tiem novēlē.
Priecājieties, nū, radiņi,
Nu ir jauna radiniece.
Dēlam jauna līgaviņa,
Mātei jauna vedekliņa.

Pynu pynu sītu
pynu rašetoju.
Sapynu venčiku
zam zaļu pļenčiku.
Vot i harašo!
Rozpletaju sītu,
Rozvej rešotanku,
Rozveju veņčiku,
Rozveju pļenčiku,
Rozvej harašo.

Pluovova laiveņa
Pa dziļu jiuru.
A kas tymā laiveņā
Vydā siedieja?
Jauns puiškyns siedieja,
Mateņus sukova.
Palaida mateņus
pa dziļu jiuru.
Pluovojte, muni mateņi,
Da bolta bierzeņa.
Tur muna meiluo
Iudini smiele.
Pavaicovu nu meiluos,
Voi jei meiļoj mani?
Lai tevi meiļoj
Iudiņs i akmiņs.
Tu nu munu osoru
Upi tacynovi.
Ai, muna meiluo,
Na pravda tova.
Es nu dzilis jiurenis
Upi tacynovu.
Tu nu muna vaiņuka
Tyltu taisieji.
Ai, muna meiluo,
Na pravda tova.
Es nu bārza žogora
Tyltu taisieju.
Tu nu munu mateņu
Grūzeišus veji.
Ai, muna meiluo,
Na pravda tova.
Es nu bolta lyneņa
Grūzeišus vieju.
Ieraksts

Rāmi, rāmi es dziedāju,
Vēl jo rāmi gavilēju.
Lai nedzirda sveši ļaudis,
Lai balstiņu nevainoja.
Lai balstiņu vien vainotu,
Vainā(i) visu augumiņu.
Vainā(i) visu augumiņu,
Man gudro(i) padomiņu.
Rāmi eimu, rāmi teku,
Rāmi laižu valodiņu.
Dievs dod manim ielīgot
Rāmi ļaužu sētiņā.
Ieraksts

Sarkandaiļa roze auga
Liela ceļa maliņā.
Tā uzauga, tā ziedēja
Sarkanbaltiem ziediņiem.
Kam tu augi, kam ziedēji,
Kam puisēnu kairināj’?
Brīv’ man augti, brīv’ ziedēti,
Brīv’ puisēnu kairināt.
Brīv’ puisēnu kairināt
Visu garu vasariņu.
Uz kariņu bāliņš jāja
Nepušķotu cepurīt’.
Ej, māsiņa, dārziņā,
Pušķo brāļa cepurīt’!
Vienu roku rozes rāva,
Otru slauka asariņš.
Kam tu raudi, man māsiņa,
Vai tev bija rožu žēl?
Man nebija rožu žēl,
Man bij tevis paša žēl.
Dziedādama appušķoju,
Raudādama pavadīj’.
Karavīram īss mūžiņš
Kā vasaras launadziņš.
Kā vasaras launadziņš,
Kā ūdeņa burbulīts.
Karavīra dvēselīte
Sēd zobenu galiņā.
Sēd zobena galiņā,
Uguntiņas maliņā.
Ieraksts

Saulīt, mana krustamāte,
Aiz upītes roku deva.
Abas rokas pilni pirksti
Zelta grieztu gredzentiņu.
Saule sēja sudrabiņu
Pa lielo tīrumiņu.
Kam saulīte sīku sēji?
Nevarēju salasīt.
Noiet saule vakarā,
Sijādama vētīdama.
Tīru zeltu sijādama,
Sudrabiņu vētīdama.
Saulīt, mana krustamāte,
Pār Daugavu pārtecēja.
Ne tai mirka zelta kurpes,
Ne sudraba ielociņi.

Saules meitas sagšas raksta
Ledus kalna galiņā.
Kas gribēja klātu tikti,
Lai kaldina zobentiņu.
Apkārt kalnu, garām kalnu,
Kam nav kalta kumeliņa.
Kalējiņi, bāleliņi,
Apkal manu kumeliņu.
Man bij’ kaltis kumeliņis,
Es par kalnu nebēdāju.
Saskaldīju ledus kalnu
Deviņos gabalos.
Tad novedu Saules meitu
Ar visām villainēm.

Saule rāja mēnestiņu,
Kam tas gaiši nespīdēja.
Mēnestiņš atbildēja,
Tev dieniņa, man naksniņa.
Tev dieniņa ar ļaudīm,
Man naksniņa ar zvaigznēm.
Mēnestiņš zvaigznes skaita,
Vai ir visas vakarā
Visas bija vakarā,
Auseklīša vien nebija.
Auseklītis aiztecēja,
Saules meitas lūkoties.
Lec, saulīte, rītā agri,
Nedod meitas Ausekļam,
Nedod meitas Ausekļam,
Meitām dārgas dāvaniņas.

Saule savu pūru veda,
Sila malas pušķodama.
Liepai kāra zelta jostu,
Ozolami sudrabiņa;
Bērziņami raibi cimdi;
Ošam balti pirkstainīši;
Kļaviņam(i) zīdautiņ(i)s
Rakstītām(i) maliņām(i);
Sīkajam(i) kārkliņam(i)
Zaļa vara pakariņi.

Saulīt vēlu noiedama
Pušķo koku galotnīts.
Liepai kāra zelta kroni,
Ozolami sudrabiņa.
Tam rudami alksnītim
Ruda vara vainadziņ’.
Vismaziem krūmiņiem
Katram zelta gredzentiņš.

Saulīt vēlu vakarā
Sēžas zelta laiviņā.
Rītā agri uzlekdama,
Atstāj laivu līgojot.
Kam, saulīte, vēlu lēci,
Kur tik ilgi kavējies?
Aiz viņiem kalniņiem,
Bāra bērnus sildīdama.

Sī sesku, su sesku,
Seskam aste pakaļā.
Neskatieties, mani bērni,
Kam tā seska aste krīt.

Skaņu balseņu palaidu
Skaņa meža maleņā(i).
Lai jis guoja skaneidamys
Pa vysim(i) zarenim.
Skaņ balseni reitā agri,
Vairuok skaniej vokorā.
Dīnys vydā saskanieja
Kai biteite uobulā.
Iz kalneņa stuovādama,
Lejā laidu gredzenteņ’.
Kas paceļs(i) gredzenteņu,
Tys byus muns(i) oruojeņš.
(Rekova)

Snieg sniedziņis, putināja,
Laukā manis kumeliņš.
Griezies, manu kumeliņ,
Jel vītola ēniņā.
Atskrien manis kumeliņis,
Sniega pītes mētādamis.
Ņem, māsiņa, baltu sagšu,
Apsedz manu kumeliņu.
Kumeliņa galvu glaudu
Ar abām(i) rociņām,
Lai iznesa augumiņa
Caur deviņi zobentiņ(i).

Strauja, strauja upe tecēj’
Gar brālīša namdurvīm.
Noliecos, nodzēros
Straujas upes ūdentiņu.
Atskrien zaļa līdaciņa,
Norauj manu vainadziņu.
Ņem, brālīti, oša laivu,
Dzenies manu vainadziņu!
Oša laiva strauji teka,
Tā nogrima dibenā.
Ņem, bŗālīti, liepu laivu,
Dzenies manu vainadziņu!
Liepu laiva viegli teka,
Tā noķēra vainadziņu.
Kur, brālīti, sadzenāji
Manu spangu vainadziņu?
Viņpus jūras leišmalē,
Leišu puiša klētītē.
Sol brālīti vienu simtu,
Vairo manu vainadziņ’.
Sasolīju vienu simtu,
Ne galviņu napagrieza.
Sol, brālīti, otru simtu,
Vairo manu vainadziņ’.
Sasolīju otru simtu,
Tad galviņu pakratīja.
Sol, brālīti, trešo simtu,
Vairo manu vainadziņu’.
Sasolīju trešo simtu,
Tad vārsiņu izsacīja.
Lai nāk pati valkātāja,
Man cimdiņu adītāja.
Man cimdiņu adītāja,
Man vietiņas taisītāja.
Man vietiņas taisītāja,
Man blakām(i) gulētāja.

Suņi zaķim pēdas dzina,
Purvus, mežus bradājot.
Lai gan zaķīts līču loču,
Tomēr suņi panāk to.
Aiz Daugavas suņu muiža,
Tur aizveda mūs māsiņ. Es ar jātu panakšņosi
Ādas lamši mugurā.
Suņi lamšus apēduši,
Pogas vieni pametuš.
Ja uz mutes nenokristu
Ne podziņas nepalikt.

Šā notika, tā notika
Lielam krogus dzērājam:
Zirgs aizskrēja meža ceļu.
Zars norāva cepurīt’.
Iet pa ceļu raudādami,
Kumeliņu meklēdami.
Satiek ciema zeltenīti:
Redzēj’ manu kumeliņ’?
Es, puisīti, nepazinu,
Kāds ar bija tavs kumeļš?
Tēva lauka ganībās
Pie vien liela ozoliņa.
Tur tas zviedza, tur tas kliedza,
Visi ļaudis brīnījās.
Zīda deķi nopušķotis,
Zelta sedli mugurā(i).
Zelta sedli mugurā(i),
Apzeltīti iemauktiņi.
(Limbaži)

Šorīt agri saule lēca
Sarkanāi kociņāji;
Jauni puiši veci tapa
To kociņu meklēdami.
Es uzgāju to kociņu
Svētu rītu ganīdama;
Zelta zari, vaŗa saknes
Sidrabiņa lapiņām.
Strazdiņš dzied galiņā
Lakstīgala pazarē.

Šyupoj mani, muomuleņa,
Vuolyudzeitis šyupulī,
Lai es augu tik lūkona,
Kuo lūcieja vuolyudzeit.
Lūk lūkīmi upe teka
Caur azarim Daugavā.
Aiz Daugavas tur aug muna,
Tur aug muna leigaveņ.
Dzeitum laivu, dūtum rūku,
Kod māmeņa naredziej.
Jius muosenis redzejat,
Nasokati muomeņai.