Citas P–Š

Pa vējami es dziedāju,
Pa vējami gavilēju.
Vējiņš manu balsi nesa
Tautu dēla sētienāja.
Tautu dēla sētienāja,
Pa lodziņu istabāja.
Dēlu māte klausījāse,
Pie lodziņa sēdēdama.
Klau, dzied mana malējiņa,
Mana dēla līgaviņa.
Grauz akmeni, dedz ūdeni,
Līdz es tava malējiņa.
Purvā dzērve gaŗu kaklu –
Tā būs tava malējiņa.
Tā būs tava malējiņa,
Tava dēla līgaviņa.

Puor deveņis kungu zemis
Aizved mani tautiņās.
Puor devenis vosarenis
Iz māmeņu cīmūs guoju.
Muna vaca muomuleņa
Paceļ krāslu ustobā.
Siestīs, meiteņ, parunuosam,
Kuoda dzeive tauteņuos.
Voi tu, māmeņ, nazynovi,
Kaida tautu dzeivuošona?
Reitā rutki, vokorā(i),
Pušdīnā(i) rudzu putra.
Pīstā gryusta auzu maize
Tei ar dāli izdalāta.
Kuri vieji, kuri vilni,
Tevi, meiteņ, tī aizpyuta?
Ni tī vieji, ni tī vilni,
Tautu dāla meili vuordi.
Tautu dāla meili vuordi,
Bāri siermi kumeleni.

Pār Gauju pār braucu
Līgavas lūkoties.
Pie niedres laivu sēju,
Pie auzas kumeliņu.
Pats kāpu kalniņāi
Zeltenes lūkoties.
Tur redzu Gaujas meitu
Rozītes ravējam.
Tai Dievpalīgu devu
Un lūdzu pastaigāt.
Pastaigāt gan es iešu,
Kur kāršu vainadziņ’?
Kāru savu vainadziņu
Ozola zariņā –
Lai vējiņš vēdināja,
Lai saule balināja.
Trūkst laiva no niedrītes,
No auzas kumeliņš,
Iet laiviņa līgodama,
Kumeliņš dancodams.

Pateik maņ(i) tys kalneņš,
Kur sorkonys ūgys aug.
Oi, reitā agri sauleite lēc
Pateik manim tys cīmeņš,
Kur aug muns(i) oruojeņš.
Iz tū pusi bolsu laižu,
Kur aug muns(i) oruojeņš.
Ka jis manis naredzieja,
Lai balsteņā remdējos.
(Rekova)

Pelēkais akmentiņi,
Nāc ar mani spēlēties.
Gan es tevi iespēlēšu
Baltā miltu kupenā.
Guli, guli, baltgulbīti,
Baltas jūras vilnīšos.
Tā guļ manas dzirnaviņas
Baltos rudzu miltiņos.
Bitīt liela, bitīt maza,
Bitīt šūnu šuvējiņ’.
Māsiņ liela, māsiņ maza,
Māsiņ malu malējiņ.
(Jelgava)

Pynu pynu sītu
pynu rašetoju.
Sapynu venčiku
zam zaļu pļenčiku.
Vot i harašo!
Rozpletaju sītu,
Rozvej rešotanku,
Rozveju veņčiku,
Rozveju pļenčiku,
Rozvej harašo.

Pluovova laiveņa
Pa dziļu jiuru.
A kas tymā laiveņā
Vydā siedieja?
Jauns puiškyns siedieja,
Mateņus sukova.
Palaida mateņus
pa dziļu jiuru.
Pluovojte, muni mateņi,
Da bolta bierzeņa.
Tur muna meiluo
Iudini smiele.
Pavaicovu nu meiluos,
Voi jei meiļoj mani?
Lai tevi meiļoj
Iudiņs i akmiņs.
Tu nu munu osoru
Upi tacynovi.
Ai, muna meiluo,
Na pravda tova.
Es nu dzilis jiurenis
Upi tacynovu.
Tu nu muna vaiņuka
Tyltu taisieji.
Ai, muna meiluo,
Na pravda tova.
Es nu bārza žogora
Tyltu taisieju.
Tu nu munu mateņu
Grūzeišus veji.
Ai, muna meiluo,
Na pravda tova.
Es nu bolta lyneņa
Grūzeišus vieju.

Rāmi, rāmi es dziedāju,
Vēl jo rāmi gavilēju.
Lai nedzirda sveši ļaudis,
Lai balstiņu nevainoja.
Lai balstiņu vien vainotu,
Vainā(i) visu augumiņu.
Vainā(i) visu augumiņu,
Man gudro(i) padomiņu.
Rāmi eimu, rāmi teku,
Rāmi laižu valodiņu.
Dievs dod manim ielīgot
Rāmi ļaužu sētiņā.

Sarkandaiļa roze auga
Liela ceļa maliņā.
Tā uzauga, tā ziedēja
Sarkanbaltiem ziediņiem.
Kam tu augi, kam ziedēji,
Kam puisēnu kairināj’?
Brīv’ man augti, brīv’ ziedēti,
Brīv’ puisēnu kairināt.
Brīv’ puisēnu kairināt
Visu garu vasariņu.
Uz kariņu bāliņs jāja
Nepušķotu cepurīt’.
Ej, māsiņa, dārziņā,
Pušķo brāļa cepurīt’!
Vienu roku rozes rāva,
Otru slauka asariņš.
Kam tu raudi, man māsiņa,
Vai tev bija rožu žēl?
Man nebija rožu žēl,
Man bij tevis paša žēl.
Dziedādama appušķoju,
Raudādama pavadīj’.
Karavīram īss mūžiņš
Kā vasaras launadziņš.
Kā vasaras launadziņš,
Kā ūdeņa burbulīts.
Karavīra dvēselīte
Sēd zobenu galiņā.
Sēd zobena galiņā,
Uguntiņas maliņā.

Saulīt, mana krustamāte,
Aiz upītes roku deva.
Abas rokas pilni pirksti
Zelta grieztu gredzentiņu.
Saule sēja sudrabiņu
Pa lielo tīrumiņu.
Kam saulīte sīku sēji?
Nevarēju salasīt.
Noiet saule vakarā,
Sijādama vētīdama.
Tīru zeltu sijādama,
Sudrabiņu vētīdama.
Saulīt, mana krustamāte,
Pār daugavu pārtecēja.
Ne tai mirka zelta kurpes,
Ne sudraba ielociņi.

Saules meitas sagšas raksta
Ledus kalna galiņā.
Kas gribēja klātu tikti,
Lai kaldina zobentiņu.
Apkārt kalnu, garām kalnu,
Kam nav kalta kumeliņa.
Kalējiņi, bāleliņi,
Apkal manu kumeliņu.
Man bij’ kaltis kumeliņis,
Es par kalnu nebēdāju.
Saskaldīju ledus kalnu
Deviņos gabalos.
Tad novedu Saules meitu
Ar visām villainēm.

Saule savu pūru veda,
Sila malas pušķodama.
Liepai kāra zelta jostu,
Ozolami sudrabiņa;
Bērziņami raibi cimdi;
Ošam balti pirkstainīši;
Kļaviņam(i) zīdautiņ(i)s
Rakstītām(i) maliņām(i);
Sīkajam(i) kārkliņam(i)
Zaļa vara pakariņi.

Saulīt vēlu noiedama
Pušķo koku galotnīts.
Liepai kāra zelta kroni,
Ozolami sudrabiņa.
Tam rudami alksnītim
Ruda vara vainadziņ’.
Vismaziem krūmiņiem
Katram zelta gredzentiņš.

Saulīt vēlu vakarā
Sēžas zelta laiviņā.
Rītā agri uzlekdama,
Atstāj laivu līgojot.
Kam, saulīte, vēlu lēci,
Kur tik ilgi kavējies?
Aiz viņiem kalniņiem,
Bāra bērnus sildīdama.

Skaņu balseņu palaidu
Skaņa meža maleņā(i).
Lai jis guoja skaneidamys
Pa vysim(i) zarenim.
Skaņ balseni reitā agri,
Vairuok skaniej vokorā.
Dīnys vydā saskanieja
Kai biteite uobulā.
Iz kalneņa stuovādama,
Lejā laidu gredzenteņ’.
Kas paceļs(i) gredenteņu,
Tys byus muns(i) oruojeņš.
(Rekova)

Snieg sniedziņis, putināja,
Laukā manis kumeliņš.
Griezies, manu kumeliņ,
Jel vītola ēniņā.
Atskrien manis kumeliņi,
Sniega pītes mētādamis.
Ņem, māsiņa, baltu sagšu,
Apsedz manu kumeliņu.
Kumeliņa galvu glaudu
Ar abām(i) rociņām,
Lai iznesa augumiņa
Caur deviņi zobentiņ(i).

Strauja, strauja upe tecēj’
Gar brālīša namdurvīm.
Noliecos, nodzēros
Straujas upes ūdentiņu.
Atskrien zaļa līdaciņa,
Norauj manu vainadziņu.
Ņem, brālīti, oša laivu,
Dzenies manu vainadziņu!
Oša laiva strauji teka,
Tā nogrima dibenā.
Ņem, bŗālīti, liepu laivu,
Dzenies manu vainadziņu!
Liepu laiva viegli teka,
Tā noķēra vainadziņu.
Kur, brālīti, sadzenāji
Manu spangu vainadziņu?
Viņpus jūras leišmalē,
Leišu puiša klētītē.
Sol brālīti vienu simtu,
Vairo manu vainadziņ’.
Sasolīju vienu simtu,
Ne galviņu napagrieza.
Sol, brālīti, otru simtu,
Vairo manu vainadziņ’.
Sasolīju otru simtu,
Tad galviņu pakratīja.
Sol, brālīti, trešo simtu,
Vairo manu vainadziņu’.
Sasolīju trešo simtu,
Tad vārsiņu izsacīja.
Lai nāk pati valkātāja,
Man cimdiņu adītāja.
Man cimdiņu adītāja,
Man vietiņas taisītāja.
Man vietiņas taisītāja,
Man blakām(i) gulētāja.

Šā notika, tā notika
Lielam krogus dzērājam:
Zirgs aizskrēja meža ceļu.
Zars norāva cepurīt’.
Iet pa ceļu raudādami,
Kumeliņu meklēdami.
Satiek ciema zeltenīti:
Redzēj’ manu kumeliņ’?
Es, puisīti, nepazinu,
Kāds ar bija tavs kumeļš?
Tēva lauka ganībās
Pie vien liela ozoliņa.
Tur tas zviedza, tur tas kliedza,
Visi ļaudis brīnījās.
Zīda deķi nopušķotis,
Zelta sedli mugurā(i).
Zelta sedli mugurā(i),
Apzeltīti iemauktiņi.
(Limbaži)

Šorīt agri saule lēca
Sarkanāi kociņāji;
Jauni puiši veci tapa
To kociņu meklēdami.
Es uzgāju to kociņu
Svētu rītu ganīdama;
Zelta zari, vaŗa saknes
Sidrabiņa lapiņām.
Strazdiņš dzied galiņā
Lakstīgala pazarē.