Citas G–O

Gaismeņa ausa, sauleite lēce,
Jaunais puiškinis zyrgu sadluoja.
Zyrgu sedluoja, tuoli dūmuoja:
Juošu, es juošu iz lelu cīmu,
Iz lelu cīmu, iz jaunu meitu.
Tev, jauns puiškinis, treis duorzi prīškā:
Pyrmejā duorzā kyukoj dzaguze,
Ūtrejā duorzā syt laksteigola,
Trešejā duorzā sēd jauna meita.
Tev dzaguzeite uoriski bārzi,
Tev laksteigola malnys upinis,
Tev jaunā meiteņ sveša puseite.

Gara, gara šī naksniņa
Par visāmi naksniņām(i).
Gaida mani līgaviņa,
Šo naksniņu aizejot.
Vai tu gaidi, vai negaidi,
Šo naksniņu neaiziešu.
Šo naksniņu pārgulēšu
Baltābola kalniņā(i).
Baltābola kalniņā(i)
Pie bērāji kumeliņa.
Sedlus liku pagalvē(i),
Iemauktiņus apsegā.
No sedliem saule lēca,
No iemauktiem mēnestiņš,
Pavadiņas galiņā
Uzlec rīta auseklītis.

Gudra, gudra vuovereite
Gudrai bārnus audzynuoj’:
Pati guļ sileņāi,
Bārni syla maleņā.
Juosim, bruoli, sileņā,
Šausim syla vuovereiti.
Nuošāvuši vuovereiti,
Palaidīsim naudeņā.
Palaiduši naudeņā,
Pirksim labu kumeleņ’.
Nuopirkuši kumeleņ’,
Juosim, bruoli, cīmeņā.
Juoja, juoja vīnu dīnu,
Dasajuoja augsti kolni.
Puorsajuoja augsti kolni,
Dasajuoja šautri meži.
Pīsalauza šautru saivys,
Dasajuoja lelu cīmu.
Nadzierd mani cīma suni,
Nadzierd cīma dzaltainītis.
Svīžu šautru sētmalī
Sasatrūka cīma suni.
Sasatrūka cīma suni,
Iztek cīma dzaltainītis.
Divi mani poti vada,
Mani poti ustobā.
Kumeleņam auzys deve,
Maņ pa ceļam zalta krāslu.
Tais muomeņa mīkstu vītu
Tymsajā kakteņā.
Lai es redzu gulādams,
Kū dar cīma dzaltainītis.
Vīni šyuni, ūtra auži,
Trešā roksta zeižonītis.
Atdūd, māmeņ’, tū meiteņu,
Kura roksta zeižonītis.
Nadabuosi tū meiteņu,
Es nūmieršu biedeņā.

Gulbis dūca ezerā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Guoju pa mežu,
Rubynus šaudeidams.
Tymā mežā es izguoju
Lelu, kuplu līpu.
Tymā lelā, kuplā līpā
Zalta šyupeleiti.
Tymā zalta šyupeleitī
Guļ jauna meiteņa.
Uci, luli, jauna meita,
Kaidam šeļmam tiksi?
Voi tu tiksi šaučam, kraučam,
Voi tam skrypačam?
Ni es tikšu šaučam, kraučam,
Ni tam skrypačam.
Es jau tikšu tam puiseišam,
Kas maņ īšyupuoja.
Uci, luli, jauna meita,
Audzi lela, skaiška.

Jau rudiņs tyvuojās,
Rūžu lauks steidzās nūzīdēt.
Vēļ vīna rūzeite
Vīna pat duorzā zīdēja.
Vēļ vīna meiteņa
Vīna pat bādu meiteņa.
Jei nu vysim atstuota,
Un nu sova mīļuokuo.
Muns mīļais ir gon skaists:
Zylajom acteņom, dzaltonimi matenim.
Es nu viņa naškieršūs,
Cikom vīn es dzeivuošu.

Kas kaitēja man dzīvota
Mana tēva zemītē.
Visapkārt zaļa birze,
Vidū kuplis ozoliņis.
Kad es gāju uz kariņu,
Nocērt kuplu ozoliņu.
No celmiņa bungas taisu,
No zariem(a) – stebulīt’.
No tā paša vidutiņa –
Bitītēm(a) mājas vietu.
No tās pašas galotnītes,
Māsiņai pūra tīni.
(Nīca)

Ko tu raudi, tēvs, māmiņa,
Nu tu esi atdevusi.
Nu tu esi atdevusi
Žēlotāja rociņā.
Kas tas jods par žēlotāju,
Kas par mani negādāj’?
Visu savu sīku naudu
Nes uz krogu izdzerdams.
Ēd sieviņa melnu maizi,
Līdz izaugu mieži rudz’.
Kad izaugsi mieži rudzi,
Ēd maizīti sijādama.
Ēd maizīti sijādama,
Brauc kumeļu dīdīdama.
(Urdanga)

Krauklīts sēdēj’ ozolā
Zelta kokles rociņā.
Tu, krauklīti, nezināji,
Kādi viesi istabā.
Tie nebija lūgti viesi,
Tie bij māsas precinieki.
Brālīts māsai galvu glauda,
Neej, māsiņ, šovakar.
Tīšām iešu, nepalikšu,
Tev brālīti spītēdam’.
Tu, krauklīti, nezināji,
Kur aizveda mūs māsiņ’.
Gar niedrainu ezeriņu,
Ābolainu atmatiņu.
Mūs māsiņa gultu taisa,
Mīkstiem dūnu spilveniem.
Mīkstiem dūnu spilveniem,
Smalkiem linu palagiem.
Smalkiem linu palagiem,
Raibiem rožu deķīšiem.
Tur iegūla mūs māsiņa
Kā uguņa dzirkstelīte.
Tur iegūla tautu dēls
Kā viens putu gabaliņš.

Kungi mani karā sūta
Ar to ledus zobentiņ’.
Karā bija karsta saule,
Izkūst ledus zobentiņš.
Izkūst ledus zobentiņis,
Pazūd manis augumiņis.

Kur tu skriesi, vanadziņi,
Ar tiem vaska spārniņiem?
Skriešu liepas apraudzīti,
Vai ir liela izaugusi.
Ir gan liela, ir gan kupla,
Zari līka Daugavā.
Trīs zariņus es nolauzu,
Tos iemetu Daugavā.
No Daugavas izpeldēja
Trīs dzelteni kumeliņi.
Aiz priekiem(i) nezināju,
Kuram sēsties mugurā.
Tam es sēdos mugurāi,
Kam tie zelta sedli bija.
To pie rokas dancināju,
Kam tie zīda iemauktiņ’.
No pakaļas tas tecēja,
Kam tērauda pakaviņi.

Laid iekšā, meitu māte,
Es pie tavām meitām nācu.
Man kājiņas nosalušas,
Lai tās sagšas mani silda.
Visas meitas manis bēga:
Dižas bēga, maģas bēga.
Maģas bēga muļķa prāta,
Kāda joda dižas bēga?
Dižas bēga tāda joda,
Ka man sīva māmuliņa.
Nāc, meitiņa, nebaidies,
Nebūs māte mūs mūžiņu.
Izvārīsim krūkļa putru,
Nosprāgs māte dancodama.
Tad tev būse manas klētes,
Manu klēšu atslēdziņa.

Līgo laiva uz ūdeņa,
Uz arāja meitiņām.
Arājami daiļas meitas
Zēģelīšu audējiņas.
Viena vērpa, otra auda,
Trešā raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu.
Ja nedosi tās meitiņas,
Es nomiršu žēlabās.
Kur jūs mani glabāsiet,
Žēlabās nomirušu?
Tās meitiņas dārziņā
Zem rozīšu saknītēm.
Tur uzauga kupla roze
Deviņiem žuburiem.
Ik svētdienas meitas nāca
No puķēm kroņus pīt.

Lustīt, mana, laimīt, mana,
Tu visur līdzi nāci.
Bēdas manas, asariņas
Paliek ceļa maliņā.
Jo es bēdu bēdājos,
Jo nelaime priecājās.
Labāk gāju dziedādama,
Lai nelaime bēdājās.
Lustīgai man dzīvot(i)
Liela ciema draudzītē.
Ja lustīgi nedzīvoju,
Visi mina kājiņām.
Prātiņ, manu priecīgo,
Kur man bija tevi likt?
Saku vārdu, meži skana,
Speru soli, zeme rība.

Ļaudis mani burvi sauca,
Burvis manis kumeliņis.
Burvis manis kumeliņis,
Tas bur zemes gabaliņu.
Mellis manis kumeliņis
Tēraudiņa pakaviem:
To varēja nakti jāti,
Gaisā šķīla dzirkstelītes.
Man bij’ mellis kumeliņis,
Es pa velnu nebēdāju.
Laižu savu kumeliņu,
Velns palika raugoties.
Lai bēdaja velns par bēdu,
Es pa bēdu nebēdāju;
Es saminu savas bēdas
Zem kumeļa kājinām.

Māmiņai trīs meitiņas
Katra savu daiļumiņ’.
Pirmā bija tieva gara,
Otra bija zema resna,
Trešā bija mellu ģīmi.
Vāciets ņēma tievu garu,
Latviets ņēma zemu resnu,
Čigāns ņēma mellu ģīmi.
Vāciets savu dancināja,
Latviets savu strādināja,
Čigāns savu vizināja.
(Ventspils)

Māte savas meitas sauca,
Vai ir visas vakarā(i).
Rāmi, lēnām, rāmi, lēnām, rāmi, lēnām, rām`.
Ir visas vakarā(i)
Pastarītes vien nevaidi.
Pastarīte aiztecējse
Gar Daugavu spēlēdama.
Gar Daugavu spēlēdama,
Baltas rozes lasīdama.
Baltas rozes kacēdama,
Iekrīt pati Daugavā(i).
Daugaviņa nepanesa,
Tā iznesa maliņā(i).
Tur izauga kupla liepa,
Deviņām(i) galotnēm(i).
Tur atjāja svētu rītu
Dieva dēl(i)s kokles cirsti.
Cērtat brāļi tās koklītes,
Tās koklītes koši skana.

Muote mani tuoļi deve
Sūlās mani narauduot.
Ni kuojenis naapāvu,
Jau māmeņa gauži raud.
Kod es lyku vaiņuceni,
Raud mozuokuos mun muosenis.
Kod es sedzu vilnaineiti,
Rauda bruoļa ļaudaveņ.
Kod es guoju pa duriem(i),
Rauda muns(i) bruoleleņš.
Sādūs tāva kumeļā(i),
Zvīdze tāva kumeleņš.
Kod es braucu pa vuortīm(i),
Māva gūvys laidarā.
Vēļ sunīts(i) leidza tak
Sovā lelā žālumā.
Ej, māmeņa, pazaverīs,
Kur aizvede vīglu dīnu.
Aiztak tova vīgla dīna,
Puor kolnīm(i) leiguodama.
Kolnā kuopu lyukuotīs(i),
Kur aizvede mun muoseņu.
Zeidautiņu vin redzieju,
Spieļmanīšu kumeleņu.

No rītiņa smalki malu,
Uz gaimiņu puspusēmi.
Uz gaismiņu puspusēmi,
Atmīdziņa gribēdama.
Ar kaķīti malti gāju,
Ne ar brāļa līgaviņu.
Kaķīšami gara aste –
Vīgli vilka dzirnaviņas.
Mal, māsiņa, pī durvīm(i),
Lai es malu dibinā(i).
Lai tas tautu neveiklītis,
Neredz mana augumiņa.