Citas A–F

Ai, kad es būtu zinājuse,
Ai, kuru ceļu tu atjāsi.
Ai, es būt tiltu pagrūduse
Ai, ar tiem baltiem dukātiem.
Ai, ar tiem baltiem dukātiem,
Ai, ar tiem zelta dālderiem.
Ai, sirsniņ dārgā dvēselīte
Ai, kur gulēji šo naksniņu?
Ai, zem priedītes, zem eglītes,
Ai, skuju klēpis pagalvē.
Ai, kad es būju zinājuse,
Būt aiznesuse paladziņu,
Būt aiznesuse paladziņu,
Ir pate klāt pagulējse.

Ai, zaļā(i) līdaciņa,
Nāc ar mani spēlēties, –
Tu dziļā jūriņā,
Es ozola laiviņā.
Jūriņ prasa smalku tīklu,
Laiviņ’ baltu zēģelīti.
Uzvelk baltu zēģelīti,
Iet laiviņa mirdzēdama.
Iet laiviņa mirdzēdama
Līdz tautieša namdurvīm.
Tautiets manim laipu meta,
Laipu laipas galiņā.
Labāk tēva dubļus bridu,
Ne tautieša laipu gāju.
Tēva dubļi sidraboti,
Tautu laipa asarota.

Aiz kalniņa kupla liepa,
Apakš liepas avotiņš.
Apakš liepas avotiņis,
Kur zaldāti zirgus dzirda.
Kur zaldāti zirgus dzirda,
Jaunas meitas velējās.
Jaunas meitas velējās,
Par zaldātu nebēdā, –
Zaldātam īss mūžiņis,
Šodien teje, rītu tur.
Nākat ļaudis skatīties,
Kur zaldāti pulkiem jāj –
Bēri zirgi, melni sedli,
Spoži stangu iemauktiņi.

Aiz upītes es uzaugu,
Pār upīti man aizveda.
Pār upīti man aizveda
Uz svešām tautiņām.
Paliek manis bāleliņis
Šai malā raudādam’.
Kliedzin’ kliedza māj ar roku,
Nāc, māsiņa, atpakaļ.
Es neiešu, bāleliņ’,
Skarba tava līgaviņ’.
Nāc, māsiņa, atpakaļ,
Rāšu savu līgaviņ’.
Vai brālīti manis dēļ
Rāsi savu līgaviņ’?
Nebēdājies, bāleliņ’,
Es atradu maizes vietu.
Es atradu maizes vietu,
Pa prātam(i) arājiņ’.

Apkārt kalnu gāju, kalniņā uzkāpu,
Ieraudzīju meitenīti gauži raudājam.
Ko tu, meitiņ, raudi, ko tu bēdājies?
Kā man bija nebēdāt, bāliņš karā iet.
Karā bij man iet, karā nepalikt.
Karā bija grūta dzīva tēva dēliņam:
Zobentiņu celti, karodziņu nesti,
Ienaidnieka pulciņā asariņas dzert.
Ne tur tēva, mātes, ne tur brāļu, māsu,
Ne tur savas līgaviņas svešā zemītē.
Soma – tēvs, māmiņa, plinte – līgaviņa,
Zobentiņis īstais brālis svešā zemītē.

Ar laiviņu ielaidos
Irbju šauti jūriņā.
Nezināju, kuru šauti,
Visām zelta cekuliņ’.
Es nošāvu to irbīti,
Kas gar malu lidināj’.
Irbīt, mana zeltspārnīte,
Tu guļ jūras dibenā.
Tu guļ jūras dibenā,
Es ozola laiviņā.
Es laidīšu zelta āķi
Līdz taviem spārniņiem.
Līdz taviem spārniņiem,
Līdz spārniņu galiņiem.
Mirdzēs āķis tev spārnos(i),
Vilkšu tevi laiviņā.
(Zemgale)

Atašīnis suseklis
Moza beju, gonūs guoju,
Muolu nešu kuleitē.
Apsasēdu iz celmeņa,
Taisu mozu cilvēceņ’.
Es redzieju zaļā pļovā,
Divi putni kīvējās.
Lelais kuopa iz mozuo,
Mozais asti trycynuoj’.
Bolta kēve strupu asti –
Tei bej loba muolu vest.
Jauna meita kuplu prīšku –
Tei bej loba škiunī vest.
Muote, muote, meklej gona,
Es vairs cyuku naganeiš,
Kaimeņ puika Mikeļs sacej’,
Ka par sīvu jimšūt dreiž.

Atīt zūsis klaiguodamys
Nu dūņainuo (j)ezereņa.
Atīt meitys dzīduodamys,
Nu tuo rudzu teirumeņa.
Tolka nuoca pogolmā,
Kupla līpa vuortus vēre.
Tei nabeja kupla līpa,
Tei bej tolkys muomuleņa.
Tolka dzīdi, tolka ļustej’,
Saimieica nūskumuse.
Daudz apēde, daudz izdziere,
Moz darbeņa padareja.

Aurēdama, vēja māte,
Remdējiesa vakarā.
Rā-ra rīdidi rai-rada rīdidi, rai-dai-dā
Gana biji piekususi,
Mežu galus locīdama.
Mežu galus locīdama,
Jūras viļņus bangodama.
Nikni šņāca jūras viļņi,
Gauži rauda māmuliņa:
Izlolota dvēselīte
Uz ūdeņa līgojās.

Bij’ man dziesmu, skaistu dziesmu,
Nebij labu līdzētāju.
Māsas maģas nemācēja,
Svešas tautas nelīdzēja.
Paaugs manas maģas māsas,
Es tautāmi žēl darīšu:
Ar savāmis māsēnāmis,
Ar dalāmis dziesmītēmis.
(Nīca)

Bitīt, tavu šuvumiņu
Baznīcā dedzinām.
Māmiņ, tavu auklējumu,
Sveši ļaudis aprunāja.
Kam tas manis vainadziņis
Stāv tik smagi galviņā.
Kā tas smagi nestāvēs,
Pilns ļautiņu valodiņu.
Aizdurvē klausījos,
Ļaudis mani aprunāja.
Spēru kāju pa durvīm,
Trūkst ļaužiem valodiņas.

Čigāniņa dēliņs biju
Mellu zirgu jājējiņš.
Čigāns mani iemācīja
Savu gudru padomiņ’:
Zirgus mīti, ļaudis krāpti,
Pa krūmiem jērus zagt.
Kad čigāni zirgus mija,
Es pa logu raudzījos.
Es pa logu raudzījos,
Ka čigāna nepiekrāpj.

Čigāns sēd uz augstas sētas
Un viņš teic, ka meitas lētas.
Aka čika follā drisā
Tīdi risā džindžalā
Džārilā džārilā
Margarita džārilā

Čigāns manim iemācīja
Savu gudru amatiņu:
Zirgus pirkti, jērus zagti,
Jaunas meitas krūmos vest.
Čigāniete kārtis zīlē,
Vecais čigāns meitas mīlē.
Čigāniņa dēliņš biju,
Čigāniņa meitas gribu.
Čigāniņa meita biju,
Čigāniņa dēlu gribu.
Pērn precēja zirgu zaglis,
Šogad krampja lauzējiņš.

Dai cytys meitys prīļus auž,
Dai, es pa cepli vuoļuojūs.
Dai, maņ pītryuka cymdu zeč,
Dai, līču vīzis dai auklām.
Dai, līču vīzis deju aukls,
Dai, lyku pyura dybynā.
Dai, cytām meitām sārti jāj,
Dai, es pa prīkšu gruozījuos.
Dai, maņ pa prīšku gruozuoties,
Dai, pašai pyrmai gadejās.
Dai, pašai pyrmai gadejās
Tas diženākais tāva dāls.

Dzeltens manis kumeliņš
Kā viens vaska ritulīts.
Visas upes cauri brida
Augstajām kājiņām.
Daugavā peldināju
Zaļa vara pavadā.
Tad uzvedu kalniņā
Saulītē nožāvēj’.
Saulītē nožāvēju,
Zīda sagšu noslaucīju.

Dziedātāju māsu devu
Sīvajāse tautiņāse.
Radiri rallalā
Radi rallalādi rallalādi
Radiri radiri raidārādi
Radiri rallalā

Kad tautiņas naidu cēla,
Staigāj’ māsa dziedādama.
Staigāj’ māsa dziedādama,
Tautu dusmas remdēdama.
Ej, māsiņa, tautiņās,
Dzīvoj’ koši aizgājusi.
Dari godu tai māsai,
Kas palika sētiņā.
(No Kurzemes)

Dzīdat meitas, kū gaidat(i),
Voi jums rūzes nazīdieja?
Es dzīdovu, gavileju,
Man zīd rūzes duorzeņā(i).
Man zīd rūzes duorzeņā(i)
Leidz pašīm(i) Mārtiņīm(i).
Mārtiņdīnā appuškovu
Tautu dālam capurīti.
Dzīdu, kūši lūceidama,
Dzīdu, gari pavylkdama.
Viejins munu bolsu nesa
Pašā tautu sieteņā(i),
Pašā tautu sieteņā(i),
Pa lūdzeņu ustobā,
Pa lūdzeņu ustobā
Pi tuos dālu muomuleņas.

Es bij’ vīna gūda meita
Nikas mane napreciej’.
Šaidys taiday bumburneicys
Vysys šūgad izpreciej’.
Gludu gaļveņu saglaužu,
I uzlyku vaiņuceņ’.
Es nabeju bumburneica –
Bez vaiņuka nastaiguoj’.
Boltys munys rūkis, kuojis,
Bolta muna vylnaineit.
Šaidys taidys bumburneicys
Lynu sedza paladzeņ,
Šaidys taidys bumburneicys
Vysys šūgad izpreciej’.
Es palyku vīna pate
Kai lylā sīna kaudze.

Es ar sauli saderēju
Reizē tikti Vāczemē.
Nav saulīte brokastā,
Es jau biju jūrmalā.
Nav saulīte pusdienā,
Es jūras līkumā.
Nav saulīte vakarā,
Es jau biju Vāczemē.
Es atradu Saules meitu,
Liepas galdu mazgājot.
Liepas galdu mazgājot
Ar basām kājiņām.
Labvakar, smukmeitiņa,
Es jau tevi bildināju.
Paldies tevim, smukpuisīti,
Piesien savu kumeliņu.
Piesien savu kumeliņu
Pie manām(i) rozītēm.
Ej iekšā istabā,
Dod godiņu māmiņai.
Būšu tava līgaviņa,
Tavas mājas kopējiņa.

Es apsedzu sav galdinu
Ar balto(i) paladziņu.
Apsedz, Dieviņ, manu sētu
Ar sidraba mētelīt’.
Galdiņami četri stūri,
Visi četri vajadzīg’.
Uz pirmā saule lēca,
Uz otrā norietēj’.
Uz trešā Laima sēda,
Uz ceturtā mīļā Māra.

Es izkūlu kunga riju
Ar vītola sprigulīti.
Ja ne virza kunga salmi,
Lai virst kunga pelaviņas.
Augstu cēlu, viegli laidu
Kunga rijas sprigulīti.
Lai rociņas nepiekusa,
Lai varītes nepietrūka.
Ellē, ellē kunga rija,
Ellē kunga piedarbiņis.
Ko ellē izkūlām,
To uz Rīgu aizvedām.

Irbīt gūla ceļmalāi,,
Baida manu kumeliņu
Ok ca ca cā tid ral la la lā,
Baida manu kumeliņu.

Vai, irbīte, nezināji,
Ko maksāja kumeliņis?
Maksāj’ manis kumeliņis
Pieci zelta gabaliņi.
Kad es kāpu mugurāje,
Stāvus lēca, nozviedzāse.
Nevienami tas nebija,
Kas maname kumeļame:
Kokļu stīgu iemauktiņi,
Zaļa zīda pavadiņa.