Mārtiņi

Nogodēju rudzus miežus,
Nogodēju apenīšus.
Aizasēdu aiz galdeņa,
Rudentiņu daudzināj’.
Muorteņš brauca ziemas ceļu,
Mīkstu sniegu putenāj’;
Mīkstu sniegu putenāj’,
Rudza laukus sargādams.
Muorteņam gaili kāvu
Sarkanāmi kājeņām.
Lai gunteņas navajdzēja,
Kumeliņus barojot.
Melnu vistu i nokāvu
Muortenīša rītiņā,
Lei aug raibas man telītes,
Lei gosniņas neaiztrūkst.
(Ļaudona/Prauliena)

Mārtiņš kūra uguntiņu,
Un Katrīna gaļu cep.
Iesim viņus apraudzīt
Un pīpītes uzpīpot.
Jānīts skaita siena gubas,
Jēkabs savas rudzu kaudzes,
Miķelītis nokliedzās
Auzu gubas galiņā.

Mārtiņam gaili kāvu
Deviņiem cekuliem.
Tas baroja, tas sukāja
Manus bērus kumeliņus.
Devu, devu Mārtiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu vistu cekulainu
Ar visiem nadziņiem.
Mārtiņš bija labs vīriņš
Aiz visiem vīriņiem –
Ik rudeni, pavasari
Pašā maizes laiciņā.
Rudentiņis, bagāts vīrs,
Daudz tu mums dāvināj’:
Pilnas klētis labībiņas,
Pilnas saujas sudrabiņ’.
Visi saka, visi saka:
Mārtiņdiena, Mārtiņdiena!
Kaut varētu Mārtiņdienu
Aiz ausīm noturēt.
Ej, Mārtiņ nu uz Rīgu,
Nu mēs tevi pavadām,
Nāc atkali citu gadu,
Tad mēs tevi gaidīsim.

Kas dimd, kas rīb ap istabiņu?
Mārtiņa gailīši dancīti veda.
Vakar Mārtiņš no Rīgas laidās,
Šodien sētā ierībināja:
Deviņi ratiņi, simts kumeliņi
Trīs simti sulaiņu, bruņotu vīru.
Atjāja (atbrauca) Mārtiņš, atrībināja,
Pakāra mēteli vārtstuburā.
Aizjās (aizbrauks) Mārtiņš, aizrībinās,
Aiznesīs mēteli zobena galā.
Piesēja Mārtiņu tumšajā kaktā.
Kam bites pārlaida pār Daugaviņu?
Kam māte necepa medplācenīšus?
Kam tēvs nedara saldalutiņu?
(Iecava)