Kadriļas
un citas latviešu etnogrāfiskās
četrpāru un grupu dejas
Ar šo ierakstu Folkloras deju kopa DANDARI aizsāk tautas kadriļu projektu, lai plašākam dejotāju pulkam nodotu ilgajā darbības laikā apgūtās kadriļas un citas latviešu etnogrāfiskās četrpāru un grupu dejas.
Folklora ir dzīvs process, kurā mantotā tradīcija ik brīdi saskaras ar jaunām parādībām. Kaut kas no jaunā tiek pieņemts un kļūst par tradīcijas daļu, savukārt daļa no vecā tiek aizmirsta un pazūd. Deju folkloru šie procesi skar īpaši spēcīgi, tāpēc latviešu dejās saskatāmas gan seno maģisko rituālu iezīmes, gan izsmalcināto Eiropas galmu deju figūras, gan 20. gadsimta modes deju folklorizētas versijas. Tā latviešu tautas dejas saglabā Eiropas kultūras kopējo mantojumu, papildinot to ar latviešiem raksturīgo kustību stilu un gaumes izjūtu.
17. gadsimta franču galmā veidotās anglēzes un ekosēzes, ko dejo divas pretī stāvošas dejotāju pāru rindas, īstu populāritāti Eiropā piedzīvo 18. gadsimtā. Pieņemot arī franksēzes nosaukumu, tās nonāk Baltijas muižās un laukos, nomainot senākās apļa un polonēzes tipa dejas. Šajā pašā laikā popularitāti vēl straujāk iegūst pēc spāņu parauga veidotās franču četrpāru dejas – kadriļas, kuras latviešus sasniedz gan caur Vāciju, gan Krieviju un Poliju. Vārds kadriļa latviešu valodā ienāk 19. gadsimta otrajā pusē, kad ar to nereti apzīmē arī citas – daudz senākas cilmes – grupu dejas.
20. gadsimta sākumā kadriļu pratēju vairs nav daudz, jo tās nomaina modernās pāru dejas. Tāpēc daudzu seno kadriļu norises nav saglabājušās vai viksētas tikai nepilnīgi, ka to atjaunošana prasa lielu pieredzi un stila izjūtu. Šeit jāuzteic horeogrāfu Ernesta Spīča un Sniedzes Grīnbergas devums, kuri, strādājot ar Dandariem, izveidojuši daudzas mūsdienās zin;amo deju rekonstrukcijas un interpretācijas.